2018. gada 20. februārī biedrības «Latvietis» pārstāvji bija to latviešu vidū, kas atsaucās ukraiņu aicinājumam kopīgi pieminēt Debesu simtu - tos, kuŗus 2014. gada 20. februārī apšāva Kijevā. Bez Latvijas ukraiņiem tur bija arī Latvijas Aizsargu organizācijas pārstāvji un vairāki latvieši, kas bija atnākuši individuāli.

9. septembrī no mums šķīries un pāragri mūžībā aizgājis pretošanās kustības dalībnieks, Latvijas neatkarības celmlauzis Konstantīns Pupurs.

Izvadīšana piektdien, 15. septembrī, plkst. 14.00 Rīgas sv. Pēteŗa baznīcā.

Biedrība "Latvietis" un biedrība "Latvijas Aizsargu organizācija" aicina:

Atsakoties no savas tautības, mēs zaudējam savas saknes. Ja esi piedzimis par latvieti, tu vari savā garā augt liels tikai kā latvietis. Tu nevari būt lielāks krievs par pašiem krieviem vai lielāks anglis par pašiem angļiem.

Nacionālisms ir mīlestība. Mīlestība pret tautu nezūd kā mūžīgā, nemirstīgā cerība. Sanāksim kopā, dziedāsim un runāsim par mūsu nākotni.

Tiekamies 9. septembrī plkst. 12.00 Ulbrokā, Līgo parkā!

2017. gada 6. septembrī plkst. 18.00 LIMBAŽU GALVENAJĀ BIBLIOTĒKĀ (Parka ielā 23, Limbažos) notiks Leonarda Inkina grāmatas «Neizmantoto iespēju laiks» un filmas «Būt latvietim» prezentācija. Ieeja bez maksas.

Gājiens baigā gada upuru piemiņai

Video skatīties šeit:

<

Šorīt ATTAISNOTS Dainis Rūtenbergs - drosmīgais latvietis, kuŗš salauza slotas kātu, kuŗā Tatjanas Ždanokas rīkotajā piketā bija iekārts audums Krievijas karoga krāsās.

Apsūdzētā Daiņa Rūtenberga aizstāvja – zvērināta advokāta Alda Allika TIESAS DEBAŠU RUNA kriminālprocesā Nr. 11087040214 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā 2015.gada 10.augustā (pieejama lejuplādēšanai šeit)

* * *

Godātā tiesa!

Visupirms izsaku pateicību savam kolēģim Mārtiņam Kvēpam par viņa brīvprātīgo iesaistīšanos Daiņa Rūtenberga aizstāvībā un par šajā lietā nozīmīgo Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu analizēšanu un izvērtēšanu! Pateicoties kolēģa dalībai un sniegumam, man ir bijis iespējams pievērst nepieciešamo uzmanību šajā lietā ne mazāk svarīgajiem starptautisko tiesību, Latvijas valsts un konstitucionālo tiesību, kā arī Latvijas vēstures un politikas jautājumiem.

Godātā tiesa!

[1] Ir ļoti svarīgi atcerēties 2014.gada 10.marta piketa kontekstu.

1. Piketa konteksts ir tāds, ka tas notika tā brīža ģeopolitisko notikumu viskarstākajā laikā. Pikets nenotika Maskavā vai kaut kur citur Krievijā. Pikets notika Rīgā. Latvijā. Eiropas Savienībā. Piketa dalībnieki vicināja Krievijas karogus un bļāva “Rossija! Rossija!”. Piketā izkliegtie saukļi “Brīvību Krimai!” un “Rokas nost no Krimas!” nebija aicinājums nepieļaut un pārtraukt tai laikā notiekošo Krimas okupāciju un aneksiju. Gluži pretēji – tas bija publisks nepārprotams atbalsts šīm Krievijas veiktajām darbībām.

Šajā sakarā ir būtiski konstatēt, ka Krimas kā Ukrainas teritorijas daļas okupācija un aneksija ir starptautisks noziegums. Okupējot un anektējot Krimu, Krievija ir pārkāpusi vienu no svarīgākajiem starptautisko tiesību principiem – agresijas aizliegumu.

Agresijas aizliegums kopš Pirmā pasaules kara beigām pieder pie moderno starptautisko tiesību pamatprincipiem, t.s. jus cogens normām. Šīm normām nav nekādu izņēmumu. Tās ir saistošas visām atzītām valstīm, neatkarīgi no tā, vai kāda valsts to vēlas vai nē.

2015. gada 10. augustā plkst. 13.00 Rīgā, Abrenes ielā 3, 16. zālē tiks turpināsies tiesa pret Daini Rūtenbergu.

Kriminālprocess pret Rūtenbergu sākts par huligānismu, kas saistīts ar mantas tīšu bojāšanu - pēc Krimināllikuma 231. panta 2. daļas, kurā par minētajiem pārkāpumiem iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods un policijas kontrole uz laiku līdz trim gadiem.

Kā zināms, pagājušā gada 10.martā, pa ceļam uz mājām, Dainis Rūtenbergs Rīgas centrā pie ieraudzījis piketētāju pūli pie Eiropas mājas Aspazijas bulvārī, kas ar Krievijas karogiem un Georga lentītēm rokās izkliedza saukli: "Rossija, Rossija!" Tas bija Latvijas Krievu savienības organizētais pikets "Krimas atbalstam". Piketu bija atļāvusi Rīgas Dome (RD), tajā piedalījās arī minētais Krievijas pilsonis. Rūtenbergs, redzot notiekošo, bija ļāvies spontānām emocijām. "Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji! Diemžēl Rīgas dome atbalsta šo cirku un visatļautību Rīgas ielās. Tāda pati bija krievu uzvedība Krimā un, brīvi pieļaudami to arī Latvijā, mēs ļaujam viņiem iedurt dunci sev mugurā,", vēlāk žurnālistiem skaidroja Rūtenbergs. Viņa mērķis gan nav bijis karogu sabojāt, viņš tikai vēlējies izraut to no piketētāja rokām un aizvākt, bet karoga kāts izrādījies tik trausls, ka satverot pārlūzis.

2015. gada 1. jūlija gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, veltīts Baigā gada izbeigšanas 74. gadadienai.

2015. gada 1.jūlijā, 18.00 notiks gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, veltīts Baigā gada izbeigšanas 74. gadadienai.

Gājiena maršruts: Okupācijas muzejs (Strēlnieku laukumā), Kaļķu iela, Brīvības piemineklis. Aicinu piedalīties visus, kam dārga nomocīto cilvēku piemiņa.

2015. gada 10. jūnijā plkst. 13.00 Rīgā, Abrenes ielā 3 (Rīgas Apgabaltiesā) turpināsies izrēķināšanās ar Leonardu Inkinu.

Leonards apsūdzēts par to, ka esot izdarījis darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu (datoru).

Pirmās instances tiesā Leonards Inkins tika attaisnots, tomēr prokuratūra tiesas lēmumu pārsūdzējusi.

Aicinām visus, kam nav vienalga, atbalstīt Leonardu Inkinu, esot klāt tiesas procesa laikā.

Saistītie raksti:
Latviešu «Kosa Nostras» nepieciešamība
Kaŗš vēl nav uzvarēts, bet kauja gan
9. februārī turpināsies izrēķināšanās ar Leonardu Inkinu
Tribunāls
6. janvārī tiesās Leonardu Inkinu

2015. gada 18. aprīlī plkst. 14.00 Aizputes kultūras namā tiks rādīta Leonarda Inkina filma «Būt latvietim». Pēc tam - tikšanās ar filmas veidotājiem un biedrības «Latvietis» pārstāvjiem.

Filmas galvenais motīvs ir latviskums un latvietība. Ja domājat, ka mums nav par ko uztraukties, tad skaudrā reālitāte liecina par pretējo, un nepieciešamībai saglabāt savu tautu ir jāpakārto citi jautājumi.

Cik daudzi no mums vispār kādreiz ir padomājuši, ko tad īsti nozīmē būt latvietim? Vieniem ir svarīgi, lai pasē pie tautības būtu ierakstīts «latvietis», citi domā, ka pietiek piedzimt Latvijā un tad jau automatiski kļūst par latvieti. Filma tikai papildina un atgādina to, kam jābūt sirdī, domās un darbos.

Patriotiskās grāmatās mēs varam lasīt daudz dažādu patriotisku rīcību aprakstu, stāstus par brīvības cīņām, par cīnītāju ziedošanos. Daudzos atceres sarīkojumos un valsts svētkos runājam par patriotismu, par latviskumu, par sentēvu mantojumu – par latviešiem. Bet kāpēc mums ir jābūt latviešiem? Kāpēc mums tas ir svarīgi?

Savas tautības apziņa nav vajadzīga tikai vergam.

2015. gada 7. februārī pēdējā gaitā izvadījām Latvieti, latviešu nacionālo partizānu Alfrēdu Suipi.

Par darbību pretošanās kustībā bijis ieslodzīts Butugičagas nometnē, kur strādājis urāna raktuvēs. Lai godinātu savu cīņas biedru piemiņu, kā arī jaunajai latviešu paaudzei parādītu, kas bija latviešu nacionālie partizāni un kā tie cīnījās par Latvijas brīvību, viņš Sērmūkšos izveidojis piemiņas vietu blakus vietai, kurā tika apglabāti viņa četri kritušie cīņu biedri. Piemiņas vietas izveidē savulaik piedalījušies ar biedrības «Latvietis» dalībnieki - par to var lasīt  šeit.

2015. gada 9. februārī tika tiesāts Leonards Inkins. Par ko viņu apsūdzēja? Lasiet šeit, šeit un šeit.

Pirmajā tiesas instancē Leonards ir attaisnots.

Vēl jau, protams, nav zināms, vai tiesas spriedums netiks pārsūdzēts, tomēr neliela uzvara ir gūta. Ar Leonarda Inkina pēdējo vārdu un tiesas spriedumu var iepazīties šajā video:

Pēdējais vārds

9. februārī turpināsies Leonarda Inkina tiesāšana. Kā ziņojām iepriekš, viņam izvirzīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 78. panta 2. daļas, apgalvojot, ka L. Inkins esot izdarījis darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu (datoru).

Tiesas sēde notiks Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesā Rīgā, Abrenes ielā 3, 9. februārī plkst. 13.30 19. zālē.

Aicinām visus, kam nav vienalga, morāli atbalstīt Leonardu Inkinu, esot klāt tiesas procesa laikā.

Informāciju sagatavoja Ieva Brante.

Juriste Ieva Brante aicina ar savu klātbūtni morāli atbalstīt rīdzinieku Daini Rūtenbergu tiesas sēdē, kas notiks pirmdien, 26.janvārī, Rīgas Centra rajona tiesā Abrenes ielā 3, plkst. 10.00, 16.telpā.

Tiesa pirmdien sāks skatīt Krievijas pilsoņa, Maskavas iedzīvotāja Staņislava Razumovska un Latvijā dzīvojošās Ksenijas Ovsjaņņikovas prasību pret Daini Rūtenbergu par Krievijas Federācijas karoga bojāšanu. Nodarītais zaudējums aprēķināts 15 eiro apmērā, bet Razumovskis uzskata, ka tiesai vēl jāpiedzen no Rūtenberga 60 eiro - transporta izdevumi no Maskavas uz Rīgu un atpakaļ, jo viņam esot bijis jābrauc pēc jauna karoga.

Kriminālprocess pret Rūtenbergu sākts par huligānismu, kas saistīts ar mantas tīšu bojāšanu - pēc Krimināllikuma 231. panta 2. daļas, kurā par minētajiem pārkāpumiem iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods un policijas kontrole uz laiku līdz trim gadiem.

Kā zināms, pagājušā gada 10.martā, pa ceļam uz mājām, Dainis Rūtenbergs Rīgas centrā pie ieraudzījis piketētāju pūli pie Eiropas mājas Aspazijas bulvārī, kas ar Krievijas karogiem un Georga lentītēm rokās izkliedza saukli: "Rossija, Rossija!" Tas bija Latvijas Krievu savienības organizētais pikets "Krimas atbalstam". Piketu bija atļāvusi Rīgas Dome (RD), tajā piedalījās arī minētais Krievijas pilsonis. Rūtenbergs, redzot notiekošo, bija ļāvies spontānām emocijām. "Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji! Diemžēl Rīgas dome atbalsta šo cirku un visatļautību Rīgas ielās. Tāda pati bija krievu uzvedība Krimā un, brīvi pieļaudami to arī Latvijā, mēs ļaujam viņiem iedurt dunci sev mugurā,", vēlāk žurnālistiem skaidroja Rūtenbergs. Viņa mērķis gan nav bijis karogu sabojāt, viņš tikai vēlējies izraut to no piketētāja rokām un aizvākt, bet karoga kāts izrādījies tik trausls, ka satverot pārlūzis.

2015. gada 6. janvārī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā pirmajā instancē tika skatīta krimināllieta pret Leonardu Inkinu, apsūdzot viņu nacionāla naida kurināšanā, par to vairāk var lasīt šeit.

Tiesas namā cilvēku bija daudz, tie visi bija atnākuši, lai atbalstītu Leonardu. Tiesas sēde bija paredzēta telpā, kur apsēsties varēja tikai nedaudzi. Pēc cilvēku protestiem tika ierādīta lielāka zāle, tajā apsēsties varēja gandrīz visi, un tiesa sākās.

Leonards Inkins, biedrības «Latvietis» priekšsēža vietnieks, 6. janvārī plkst. 10.00 tiks tiesāts, viņam izvirzīta apsūdzība pēc 78. panta 2. daļas. 78.pants ir iekļauts Krimināllikuma vissmagāko noziegumu nodaļā.

Tiek apgalvots, ka L. Inkins esot izdarījis darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu naida un nesaticības izraisīšanu, ja tās izdarītas, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu (datoru).

 Pirms dažām dienām, kultūras ministrijas mājas lapā atradu dokumentu, kuŗā bija lasāms, ka ir piešķirta nauda (ja atmiņa neviļ, tad mazliet zem 30000Ls) pat kulinārijas izrāžu (šovu) veidošanai, lai veicinātu sabiedrības integraciju... Līdz šodienai šis dokuments ir «mainījis»  tekstu. Taču tajā vēl joprojām netrūkst dažādas «pērles».

2011. gada 17. maija vakars. Bez piecpadsmit minūtēm seši. Pie ieejas Brāļu kapos pulcējas neliels pulciņš cilvēku ar ziediem. Ar kamerām visu vēro drošības dienesti, kādas televīzijas, viena no tām «Pirmais Baltijas Kanāls». Ierodas Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības policija un jautā atnākušajiem, kurš ir pasākuma organizators, jo vajagot aprunāties, lai pasākums notiktu mierīgi un bez nevajadzīgiem ekscesiem. Neviens no klātesošiem neatzīstas, ka būtu pasākuma organizētājs. Visiem naktī uznākusi apskaidrība, ka tieši šodien jānāk uz Brāļu kapiem nolikt ziedus pie Mātes Latvijas tēla par godu H. Cukura dzimšanas dienai. Un protams arī iezīmēt H. Cukura kapavietu, jo mūsu tautas varonis pēc nežēlīgās noslepkavošanas nav apbedīts un kā brīvības cīņu dalībnieks ir pelnījis godu dusēt kopā ar citiem brīvības cīnītājiem Brāļu kapos. To paredz arī pašreizējie likumi, kurus vara atsakās pildīt. Un jāapglabā H. Cukura pīšļi ir ar militāru godu. Kad satiekas likums ar kādu augstāku par «likumu» vēlmēm, tad protams likumam ir jāpiekāpjas.

Gan cilvēku, gan tautas mūžā ir gaišas un tumšas dienas; viss mainās tomēr kā sliktais, tā labais saglabājas paaudžu atmiņās. Baismo dienu atmiņu uguns gadu desmitiem gruzdēja latviešu sirdīs, to nespēja izdzēst ne okupantu propaganda, ne bailes no represijām, ne laika tecējums. Šīs atmiņas nedziestoši kvēloja, radot vienīgi naidu pret okupācijas režīmu. Tomēr ik gadu, tuvojoties gaišajām dienām, tās sildīja ar savu atblāzmu, deva cerības, ka kādreiz ausīs brīvības rīts.

Viena no gaišākajām dienām nesenajā pagātnē bija 1941. gada 1. jūlijs, kad aizsargi un nacionālie partizāni patrieca komunistu bandas no Rīgas centra un daudzām Latvijas vietām. Rīgas radiofonā droši un brīvi Latviju pāršalca mūsu tautas lūgšana Dievs, svētī Latviju! Un pēc šausmīgā komunistu terora laika Latvijā atkal sasaucās sarkanbaltsarkanie karogi. Vācu armija ienāca jau atbrīvotā un Latvijas karogiem rotātā Rīgas centrā. Vācu armijas karavīrus pateicībā par palīdzību atbrīvošanā no komunistu jūga sveica ar ziediem.

Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, pateicoties lidotāja Ulda Freimaņa kunga vērtīgai idejai, varam droši un brīvi doties ar ziedu veltēm pie Brīvības pieminekļa, lai pateiktos tiem latvju varoņiem, kas izcīnīja šo dienu.

Ir dzīves mirkļi, kas saglabājas atmiņās uz mūžu, tās nedziest, nepārklājas ar aizmirstības miglu, un pēc gadu desmitiem ir tik pat skaidras, ka liekas, viss būtu noticis tikai vakar. Ir cilvēki, kas kā spožas zvaigznes atmirdz dzīves tumšākajā ikdienā, cilvēki, kas bezbailīgi spēj izteikt savas un lielākās latviešu tautas daļas domas un dot cerību, ka ausīs brīvības rīts.

Manā dzīvē ir bijuši divi brīži, kas nekad neizgaisīs no atmiņas. Pirmais bija jau sen, vēl bērnībā, kas redzēju leģionārus dodoties uz fronti, otrais drūmajā okupācijas laikā – pirmā helsinkiešu uzdrīkstēšanās paust savu nostāju pret komunistisko režīmu. Tas bija neaizmirstamā 1987. gada 14. jūnijā. Redzētais atmiņā saglabājies tik spilgti, ka nespēju par to runāt pagātnē.

Ir drūmi pelēka 14. jūnija diena. Atceroties tos daudzos tūkstošus Latvijas patriotu, kam šajā dienā sākās Golgātas ceļš, raud pat debesis; un ir cerība, ka šodien, pēc daudziem gadu desmitiem, viņu piemiņas atkal tiks godātas, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa.