Dokumentālās filmas «Nelietis», pirmizrādē uzrunājot, skatītājus Dinārs Gulbis teica, ka mēs bieži rādām ar pirkstu uz citiem. Viņš ļoti cer, ka noskatoties šo filmu, pirkstu no citiem novirzīsim pret sevi.

Ir teikts, ka muļķis pārveido apkārtni, bet gudrs sevi.

Šai rakstā nelielas pārdomas par vēlēšanām, reliģiju un pirkstu.

Tuvojas vēlēšanas un sākušās ir neauglīgas diskusijas, par ko pareizāk balsot, par ko izdevīgāk un par ko nedrīkst balsot. Spēkus ir atguvuši tie, kas apgalvo, ka ja ne šoreiz tad nekad! Visi spēki vēlēšanām! Kā vēlēsim, tā būs! Kā vēlēsim, tā dzīvosim! Pareizi nobalsosim un dzīve mainīsies! Viņi pat spētu nobalsot, lai būtu tikai saulainas dienas, bet neviens viņus nav pilnvarojis vai ievēlējis to darīt.

Šie cilvēki zina uzvārdus, vēlēšanu sarakstu nosaukumus un pat ir, lasījuši vēlēšanu programmas. Viņi svēti tic, ka programmās raksta taisnību un ka rakstītajam jātic. Viņi iesaka palūkoties interneta meklētājos, ierakstot konkrēta deputātu kandidāta vārdu, un noskaidrot, kas viņš ir un vai viņam var uzticēt valsts likteni.

Atzīšos, ka nezinu uzvārdus, neesmu lasījis nevienu programmu un neticu, ka tajās rakstīta patiesība.

Paskaidrošu, kāpēc nezinu uzvārdus, nelasu programmas un nevērtēju tajās pausto.

Man ļoti sāp sirds redzot, ka mūsu Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas neprot patstāvīgi domāt un izdarīt pareizus secinājumus. Man sāp, ka ir liels skaits tādu, kas ienīst citus cilvēkus vai pat tautas. Man ļoti skumji, ka pēc ilgiem 29 gadiem kopš mūsu de jure neatkarības, mēs vēl joprojām lāga neizprotam vai negribam izprast, ko nozīmē demokrātija un vārda brīvība. Kam jānotiek lai mēs mainītos? Laikam tikai kāda liela nelaime spēj mūs pamodināt un atvērt acis! Lai Dievs mums visiem stāv klāt!

Izlasot manu raksta ievadu daļu cilvēki teiks «nu ko tu, mēs taču darām pareizi, ka tiesājam Leonardu Inkinu par rasu naida kurināšanu». Un viņi uzskatīs, ka runā taisnību, jo galu galā tieši no šāda redzesloka viņiem līdzīgie uztur apsūdzību pret Leonardu Inkinu. Kāds tad ir tas viņa «noziegums»? Viņš atbildot uz Izraēlas vēstnieces darbību publicēja izvilkumu no «Padomju Savienības žīdu katķisma». Izrādās, ka Izraēlā šo grāmatu izdot un izplatīt drīkst, bet iepazīstināt ar šīs grāmatas saturu Latvijas iedzīvotājus, nozīmē paust negatīvu attieksmi pret žīdiem un izplatīt antisemītismu. No šādi safabricēta tiesas procesa, man paliek mutē tāda «nelaba piegarša» un nāk atmiņā līdzīgs gadījums no mana paša pieredzes.

«Dodiet cilvēku, pantu atradīsim!» Tā esot teicis Staļins. Patiesi - 1936. gada PSRS konstitūcija ārēji bija ļoti demokratiska. Bija atļautas visas brīvības - ja vien tās nenāca par ļaunu «strādnieku šķirai». Neraugoties uz to, pēc slavenā PSRS Kriminālkodeksa 58. panta - «Dzimtenes nodevība» - tika «tiesāti» un nogalināti miljoni.

30. gadu pagājuši pēc Gunāra Astras pēdējā vārda. Toreiz G. Astra rakstīja:

„Man ir teikts - “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas - ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum - aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija - pašcenzors.”

Leonards Inkins nav apguvis šo kvalifikāciju, viņš ir publicējis fragmentu no vecas grāmatas, kas nekad nav bijusi aizliegta, kas ir brīvi pieejamai tīmekļa vietnēs, grāmatas, ko daudzi ir lasījuši, un nav dzirdēts, ka šīs grāmatas dēļ būtu izcēlusies vardarbība. Tomēr šī publicētā fragmenta dēļ nu viņu tiesās.

Ir tādi ļaudis, kam patīk runāt. Runāt daudz un gudri. Ja runāšanas rezultāts ir padarīts darbs, tad labi. Parunāji un izdarīji. Arī man reizēm patīk parunāt.

Bieži gan sastopu tādas personas, kuŗas gan runāt prot, prot arī ieteikt darāmos darbus, tomēr, kad jāķeŗas pie darba, tad darītājs mudīgi iemūk aizkrāsnē. Sak', tas esot grūti, viņš to nemākot, ļoti daudz darba, sieva neļauj, sunim zobi sāp...

Lai mūsu Latvija kļūtu par latvisku un pārtikušu zemi, nepietiek ar vaŗtuŗu palamāšanu virtuvē vai pačīkstēšanu; nepietiek arī reizi gadā atcerēties, ka ir tāda Latvija, ka tās godam sarīkots salūts, kuŗa laikā gaisā tiek izpūsti daudzi tūkstoši latu. Nepietiek arī ar iešanu lāpu gājienā - protams, tas sniedz ikdienā pietrūkstošo vienotības sajūtu, tomēr ar to vien nepietiek.

  Interesanti būtu uzzināt, ko Latvijas iedzīvotāji domā par notikumiem mūsu valstī? Tāpēc veicu aptauju par dažādiem valstij nozīmīgiem kultūras un ekonomikas jautājumiem. Visu, protams, pajautāt nav iespējams, bet daļu vismaz uzzināt taču var. Rezultāti radīja izbrīnu.

  Vispirms par to, kas tad mūs neapmierina. Izrādās, ka ekonomiskās problēmas mums nemaz nav galvenās, un tas priecē. Vairums apgalvo, ka viņus uztrauc mūsu kultūras apdraudējums. Un maz ir tādu, kam rūp latviešu aizbraukšana uz citām zemēm, valdības spēja «zaudēt» naudu, domas par eiro ieviešanu. Mums ir arī tādi, kurus interesē tikai viņi paši. Tiesa, tādu ir vismazāk. Bet viņus daļēji var arī saprast, jo reti kad mūsu uztraukšanās par lietām valsts mērogā reāli kaut ko arī palīdz. Un, ja jau reiz kāds to uzskata par velti tērētu laiku, tad vienaldzība ir saprotama.

Mērķu sasniegšanai, ko nevar paveikt vienatnē, cilvēki apvienojas grupās. Grupas ir daudz un dažādas - gan mazas (ģimenes), gan lielas (tautas), gan senas (baznīcas), gan īslaicīgas (demonstranti). Grupām ir visdažādākie mērķi, darbības likumsakarības un metodes. Valstis un sabiedrības sastāv no daudzām šādām grupām, spēcīgākās no kurām ir spēki, kas nosaka sabiedrības attīstību, ietekmē un vada to.

Ir gan formālas un atklātas grupas, gan arī neformālas un slēptas. Jebkura legāla organizācija (uzņēmums, sabiedriska organizācija, valsts iestāde) ir formāla grupa. Savukārt pie neformālām grupām var pieskaitīt gan spontānas, gan pastāvīgas domubiedru, interešu vai radinieku kopas, noziedzīgas un/vai nelegālas organizācijas, kā arī dažāda veida slepenas grupas (slepeni ordeņi un biedrības, specdienesti, specdienestu organizatoriski veidojumi).

Sabiedriskos procesus ietekmē gan atsevišķas spilgtas personības, gan noteiktu domu un noskaņojumu ietekmē esošas ļaužu masas, gan formālas organizācijas, gan arī neformālas cilvēku grupas. Tomēr visacīmredzamākā ietekme ir formālām grupām , kuras darbojas atklāti esošās sabiedriskās kārtības ietvaros, sniedzot par savu darbību un izplatot oficiālu informāciju. Dēļ formālo organizāciju darbības acīmredzamības („pierādāmības”) tās tiek pētītas, pie tām tiek apelēts, ar tām tiek izskaidrots un to veikumu un viedokļu summa tiek ierakstīta vēsturē, atstājot ēnā pārējos sabiedriskos procesus ietekmējošos faktorus, tai skaitā neformālās organizācijas, kuru ietekme oficiālajās sabiedrisko procesu zinātnēs (politoloģija, socioloģija, vēsture) tiek apskatīta minimāli.

Pār pasauli valda idejas, tās iemiesojas cilvēku prātos un caur to rīcību tiecas realizēties. Lielākā daļa ideju izriet no citām idejām, bet ir pamatidejas no kurām izriet neskaitāms daudzums citu lielāku vai mazāku idejiņu. Tieši valdošās pamatidejas vislielākā mērā nosaka cilvēku rīcību un laikmeta tendences. Zinātnē un filozofijā pamatideju sfēra ir metafizika. Metafizika ir pamatu pamats uz kā balstās viss – kultūra, zinātne, reliģija, politika, ekonomika, praktiskā dzīve, pilnīgi viss. Metafizika ir grūti uztverams garīguma līmenis, ko maz kas redz un saprot, jo metafiziskās pamatidejas lenc no tām izrietošās bezgalīgi daudzās idejiņas, kuru ietekme ir puslīdz acīmredzama.

Metafiziskos procesus tuvākajā laikā vajadzētu saprast katram, jo pasaule ir globālas katastrofas priekšā kā iemesls ir jau labu laiku notiekošas izmaiņas metafizisku pamatideju līmenī, humānisma un cilvēcības pamatidejām zaudējot savas pozīcijas cilvēku prātos necilvēcības un nežēlības, jeb nāves pamatidejām.

Gaisā jūtama sviluma smaka. Tuvojas kaut kas liels, nesaprotams un ļoti nežēlīgs. Tas skars visus neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, tautības, mantiskā un sociālā stāvokļa. Ir velti cerēt no tā kaut kur paslēpties un izvairīties, jo pasaule ir globalizēta un nav vairs kur bēgt. Un ir velti cerēt uz šī spēka žēlastību. Kas tas ir? Kas ir tie procesi, kas draud sagraut un aprīt moderno pasauli, lai bezgala auksti un nežēlīgi cilvēki tās vietā varētu izveidot viņu cerībās mūžīgas tumsas valstību?

Stingri pieprasu, lai Jūs publiski atvainotos latviski runājošajai un domājošajai sabiedrības daļai par to, ko teicāt Eiropas dienas uzrunā, ka atrašanās “vienotā Krievijā” esot labākais, kas ar Latviju noticis šajā gadsimtā.

Tālāk paskaidrošu, kāpēc.

Šeit es neatgādināšu par Jūsu godaprāta un elementāras pašcieņas trūkumu, kad tā arī nesagaidījām Jūsu demisijas pieteikumu pēc Jūsu iepriekšējā “skandāla” - sarunas ar Šlesera kungu pie nejauši neizslēgta mikrofona. Tāpat, lai arī paliek Raiņa pieminekļa ietērpšana kliedzoši bezgaumīgā cirka tērpā, kas it kā esot pilnīgi “normaļna”, kā arī Jūsu līdzdalība pagalam nelatviskajos “Uzvaras” dienas svētkos, kuros tiek cildinātas ar Latvijas likumu noliegtās PSRS liecības un simboli. Līdz ar to droši varu teikt, ka piederu pie tās sabiedrības daļas, kuras uzticību Jums nebūs lemts baudīt “avansā”.

Atzīšos uzreiz, ka neuzskatu sevi par „slimīgu nacionālistu”, labējo, fašistu vai ko citu tādā garā, tāpat neesmu atrodams nevienas politiskās partijas vai organizācijas rindās. Esmu puika no laukiem, dzimis un audzis Latvijā, politiskajos gāganu karos neieklausos tikpat kā nemaz un televizora ekrānu skatu tikai ārkārtas gadījumos. Tik vien varu teikt, ka man rūp mani līdzcilvēki, manas tautas nākotne un kultūrvide, kurā dzīvoju. Un, lūk, ar vienu vienīgu gājienu Jūs pamanījāties uzspļaut itin visam, kas man (un ne man vienam) ir svēts. Turklāt, Jūs to paveicāt diezgan izmanīgā un aukstasinīgā veidā.

Dienā, kad lielākā daļa Latvijas pamatiedzīvotāju ar sakostiem zobiem novēro līdz galam neizprotamus svētkus “minoritāšu” izpildījumā un mūsu pašu piekūni skrien “Uzvaras” laukuma virzienā, arī Jūs pamanāties sarūgtināt. Ar dziļu dusmu grumbu pierē noskatījos Jūsu pašpuiciski nevērīgo pārteikšanās videoliecību, kas nu jau avīžnieciskā neapdomībā pasludināta par kārtējo “skandālu”. Manās acīs tas vairāk ir skumji, ne tik daudz skandalozi. Runa, protams, ir par Jūsu Eiropas dienas uzrunu, kurā sacījāt, ka atrašanās “vienotā Krievijā” esot labākais, kas ar Latviju noticis šajā gadsimtā. Taču vēl jo sāpīgāks ir fakts, ka šis mēles klupiens Jums šķiet pietiekami necils, lai nebūtu atvainošanās vērts.

Daudzi latvieši ir sašutuši par sliktu latviešu valodu, kas dzirdama deputātu runās. Dažs deputāts, kam nepatīk cita deputāta runa, tam saka: «Juris, aiztaisi muti!» Joprojām ir deputāti, kas Saeimu sauc par Saimu, Seimu un citādi. Vairākos ārzemju parlamentos deputātiem par šādām aplamībām draud liels sods. Būtu jāsoda arī mūsu deputāti, kas kropļo latviešu valodu, jo mūsu valoda taču nav mazāk aizstāvama kā vācu, franču, poļu vai kāda cita lielā valoda. Nedrīkstētu būt arī tādi gadījumi kā piektajā Saeimā, kad par spīti lietpratēju aizrādījumiem deputāti likumprojektā iebalsoja aplamu vācisku vārdu prove latviešu valodas vārda raudze vietā.

Par to liecinās 10. Saeimas vēlēšanu rezultāti. Pašlaik esam izvēles priekšā – būt, vai nebūt neatkarīgai un brīvai, latviskai Latvijai. Jāatceras mūsu dzejnieka Kārļa Skalbes vārdi, ar kuriem viņš 1915. gadā aicināja kaujās pret iebrucējiem latviešu strēlniekus: «Latvieši, pulcējieties zem Latvijas karogiem!», cerībā uz neatkarīgu un brīvu Latviju.

Kā viens no 14 Jelgavas apriņķa Pilsoņu kongresa (PK) delegātiem, vēlos vērst vēlētāju uzmanību uz pašreizējo situāciju valstī un tās cēloņiem.

Trešās atmodas gados līdz ar Tautas fronti (TF) Latvijā pēc Igaunijas parauga izveidojās Latvijas Republikas Pilsoņu kongress, kas sevi deklarēja kā Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu 1918. gada pasludinātās Latvijas Republikas tiesisko pārstāvniecību. TF rikai pēc ilgām diskusijām atbalstīja PK ideju kā rezerves variantu valsts neatkarības atgūšanā.