Šodien aprit 75 gadi kopš baigās dienas, kad bruņotās boļševiku ordas okupēja mūsu Latviju.

Līdzīgi kā šobrīd Ukrainā, arī toreiz Maskavijas valdnieki apvainoja Baltijas valstu valdības «Padomju Savienībai naidīgas polītikas vešanā» un pieprasīja 1939. gada bazu līguma «godprātīgai reālizācijai» Latvijas valdības atkāpšanos un atļauju ievest Latvijā «neierobežotu Sarkanās armijas kontingentu». Līdzīgs liktenis jau bija sagaidījis Lietuvu 1940. gada 15. jūnijā. Igauniju okupēja vienlaikus ar Latviju.

1940. gada 15. un 16. jūnijā latvieši pulcējās Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī. Tie bija pēdējie latviešu tautas svētki: boļševiku iebrukums tā paša gada 14. jūnija naktī Latvijā ievadīja viņas moku ceļu.

Asins karnevāls sākās. Šai naktī «lielais austrumu kaimiņš» pēc 23 gadu baigas klusēšanas spēra pirmo nāves dejas soli latviešu zemē. Lūk vizītkarte, ar ko boļševiki pieteicās nodrošināt 1939. gadā noslēgtā PSRS un Latvijas savstarpējā palīdzības pakta pildīšanu.

1941. gadā nakts no 13. uz 14. jūniju bija baisa. Neskaitāmas latviešu ģimenes, arī sirmgalvji un mazi bērni, tika salādēti lopu vagonos un aizvesti prom no Latvijas - uz Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm, kur ieslodzītajiem piesprieda labošanas darbus vai nāves sodu.