Ja nacionālā kultūra un tautas pastāvēšana savā dzimtenē tiek uzskatīta par vērtību, tad situācija ir diezgan traģiska, jo krievu valodā runājošā sabiedrības daļa acīmredzami ir daudz vitālāka gan savu demografisko potenču, gan ikdienas vitālitātes, gan savu sadzīves un pasaules uzskatu stereotipu izplatīšanas ziņā, salīdzinot ar latviešu valodā runājošo sabiedrības daļu. No šī viedokļa cerēt, ka latvieši varēs asimilēt un pievērst savam pasaules skatījumam tik milzīgu citādi orientētu krieviski runājošu cilvēku skaitu, ir visīstākā ūtopija vai apzināta maldināšana. Rezultāts tam būs Latvijā dzīvojoša krieviski runājoša sabiedrība, kas nebūs krievi, tas būs kaut kāds jauns diezgan kosmopolītiski orientēts veidojums. Tādas mazas latviskas etniskas zīmītes varbūt arī paliks - pašdarbības pulciņos, austās segās un tamlīdzīgi, bet ne dzīves uztverē vai nacionālā vidē.

Ar katru dienu Latvija kļūst nelatviskāka, ar katru dienu aizvien biežāk mēs vērojam TV un klausāmies radio krieviski runājošus (pagaidām ar tulkojumiem). Aizvien vairāk uzņēmumu pieder krieviski runājošiem. Ar katru dienu mēs redzam pieaugam civilokupantu nekaunību: viņi jau ir sapratuši, ka lietas notiek pēc viņu prāta. Un tas viņus iedrošina.

Nu jau runa nav tikai par latviešiem un tā sauktajiem krievmēlīgajiem. Nu nāk klāt dažādi krāsainie ar savu pasaules uztveri un vērtībām. Un viņi drīz izspiedīs kautrīgo un toleranto latvieti ne tikai no darba vietām. Atliks vai nu samierināties, vai meklēt īslaicīgu glābiņu tur, kur viņi vēl nebūs ieklīduši.

Kāpēc tas tā notiek? Kāpēc virzība nav pretēja, jo mēs taču iestājāmies NATO, lai tas mūs sargātu, bērnu dēļ iestājāmies ES, lai stiprinātu latviskumu, un piedalījāmies vēlēšanās, dibinājām partijas, parādījām Latvijas karogus 25. martā un citos datumos.

Tieši tāpēc tā arī notiek, ka vienīgais, ko esam darījuši, - uzdrīkstējāmies rīkoties tā, kā mums ļāva pie varas esošie, piedalījāmies viņu azartspēlēs, ko viņi sauc par vēlēšanām, utt. Padomāsim, ko pa šo laiku darīja mūsu pretinieki. Vai viņi bija un ir tik ieciklēti un pakļāvīgi? Vai viņi ir tik lētticīgi un paļāvīgi? Vai viņi katru gadu atkārto iepriekšējo gadu kļūdas - pirms vēlēšanām dibinot kādu partiju vai listi. Mēnešiem strīdas par programmām un beigās dabūt 0.0...%. Un tad vēl zināmajos datumos jāaiziet tur un tur pastāvēt ar karogu. Tā ir visa tā saucamā mūsu cīņa. Ir pat jābrīnās, ka mēs, šādi cīnoties, vēl vispār esam.

Kopš 1998. gada iznāk «Latvietis Latvijā». Mūsu laikraksts nav tikai viens no daudziem Latvijā izdotajiem laikrakstiem. Ir kāda īpašība, kas «Latvieti Latvijā» padara par nozīmīgu izņēmumu. Atšķirībā no plašās Latvijā iznākošo preses izdevumu saimes «Latvieti Latvijā» neveidojam kā tirgus produktu ar mērķi pelnīt naudu vai «ietirgot» potenciālo vēlētāju prātos kādai atsevišķai polītiskai partijai vai sabiedrības grupējumam vajadzīgās idejas un atziņas. Taču tas nenozīmē, ka «LL» būtu polītiski neitrāls vai no polītikas tālu stāvošs. Laikraksta izdevēju mērķis ir pēc iespējas atklāti un vispusīgi runāt par visiem tiem procesiem Latvijā un pasaulē, kas kaut kādā veidā skaŗ latviešu tautas intereses vai latviešu tautas izdzīvošanas un turpmākas attīstības iespējas šai sarežģītājā laikā, kad lielvalstis, nerēķinoties ar tautu un ļaužu interesēm, savā starpā dala pasauli.

Var jau iebilst, ka, laikrakstam kļūstot par tirgus preci un nesot peļņu, nekas ļauns nenotiktu, bet tieši otrādi, laikraksta pastāvēšana būtu labāk nodrošināta. Taču tā īsti nav. Tur, kur notiek tirgošanās, patiesībai nav vietas. Ne jau stāstot ļaudīm patiesību par savām precēm, tirgotāji iedzīvojas bagātībā. Un, arī ražojot preces tirgum, ražotājs vairāk domā nevis par preces kvalitāti un noderīgumu, bet gan par to, lai šo preci pēc iespējas vairāk pirktu. Lai gūtu peļņu, ir daudz jāpārdod. Bet, lai daudz pārdotu, precei jābūt pievilcīgai, tās saturs jāpieskaņo pircēju vai pasūtinātāju vēlmēm un iegribām. Ja šādi tirgus vajadzībām pieskaņo rūpniecības vai pārtikas preces, nekāds ļaunums nerodas. Cita lieta, ja pēc tirgus principiem tiek veidoti plašsaziņas līdzekļi, kuŗu pamatuzdevums ir dot cilvēkiem objektīvu informāciju par notikumiem pasaulē. Šādā veidā laikraksti un žurnāli no objektīvas informācijas avotiem pārvēršas par kaut ko līdzīgu daiļliterātūras darbu apkopojumiem, kur lasītājam dažādu pasaku formā rāda tādu pasaules ainu, kādu viņš vēlas redzēt un par kādu viņš ir ar mieru maksāt savu naudu.

Piemēram, jūs, droši vien, ļoti vēlaties, lai Latvija būtu progresīva, demokratiska, savā attīstībā augoša valsts un šeit sabraukušie civilokupanti būtu lojāli pret valsti, kuŗā dzīvo, un tās pamatiedzīvotāju likumīgajām tiesībām? Nekādu problēmu! Atliek tikai atvērt jebkuŗu atbilstoši tirgus principiem veidotu laikrakstu, un tur jūs uzzināsit, cik Latvijā pēdējā laikā grandiozi pieaudzis iekšzemes kopprodukts, kādu varenu, nesavtīgu atbalstu un palīdzību Latvija savai attīstībai un demokratiskajiem pārkārtojumiem ir saņēmusi no Eiropas Savienības un cik efektīgi, visas iekšējās grūtības un pretrunas pārvarot, strādā mūsu kārtējā demokratiski ievēlētā valdība ar demokratiski ievēlēto prezidenti priekšgalā. Bet tādu civilokupantu Latvijā, izrādās, vispār nav! Ir tikai tāda Latviju un latviešus mīloša «krievvalodīga minoritāte», kuŗas atsevišķi indivīdi savas pārliekās emocionālitātes dēļ šobrīd ir mazliet mazdrusciņ neapmierināti ar «pārsteidzīgo un nepārdomāto» izglītības reformu. Lai šo visnotaļ patīkamo, tirgum domāto virumu padarītu pikantāku, pievieno arī dažas asākas garšvielas. Piemēram, aprakstu, ka kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem, tālās zemēs ļauni terroristi, paši sevi uzspridzinot, rīko bezjēdzīgus terrora aktus, stūrgalvīgi čečenu separātisti cīnās pret Putina veiktajiem varas «demokratiskās centrālizācijas» pārkārtojumiem, bet Latvijā intensīvi meklē un, protams, gandrīz atrod dažus nejauši pazudušus miljonus vai tikai gandrīz atmasko dažas ne visai godīgas valsts amatpersonas.

Lasītājs jeb, pareizāk sakot, tirgus klients-pircējs, izlasījis šādu daiļdarbu apkopojumu, jūtas apmierināts. Viņam kājas ir siltas un labi nāk miegs. Bet īstā, skarbā patiesība par notikumiem Latvijā un pasaulē paliek kaut kur tur ārā. «Mazāk zināsi, labāk gulēsi,» tā savu izvēli pamato labestīgie, ziepju operas un mieru mīlošie. Ne velti kādā anekdotē viņsaulē nonākušais Hitlers apgalvo: ja viņam savulaik būtu bijusi tāda avīze kā krievu «Pravda», tad vācu tauta vēl šobaltdien nezinātu, ka viņš kaŗā ir zaudējis.

Diemžēl anekdotes, tāpat kā snaudā ieaijājošas pasakas, beidzas tajā brīdī, kad, nabadzības, beztiesības vai pazemojumu un traģisku nelaimju veidā pie mūsu durvīm sāk klauvēt īstā patiesība, kuŗu mēs visu šo laiku esam ignorējuši. Tikai tad jau ir par vēlu.

Bet ne jau tikai peļņas kāre un tirgus likumi iespaido t.s. «brīvo presi». Mūsdienās preses izdevumu tāpat kā jebkuŗu informācijas avotu izmanto galvenokārt kā ideoloģisku ieroci, lai ar noteiktu mērķi vadītu un virzītu cilvēku prātus. Ideoloģiskā kaŗa speciālisti ar dažādiem rafinētiem paņēmieniem ļoti labi prot manipulēt ar baumām, puspatiesībām vai pat pilnīgiem meliem, lai iegūtu sev vajadzīgo rezultātu. Neliela šāda kampaņa krievu presē un, lūk - desmitiem un simtiem tūkstošu Krievijas iedzīvotāju, kas nekad savā mūžā nav bijuši Latvijā, ikdienā lamā «Latvijā atdzimušo fašismu» un gatavi atbalstīt jebkuŗas pret Baltijas valstu iedzīvotājiem vērstās Krievijas sankcijas. Neliela šāda kampaņa Latvijas presē un liela daļa lauku iedzīvotāju, kuŗi par spīti visiem valdības līmenī liktajiem šķēršļiem savās nelielajās lauku saimniecībās tomēr sākuši kaut cik normālu ražošanu, ar lielu prieku un entuziasmu skrien balsot par Eiropas Savienību, kuŗas izvirzītās prasības un ierobežojumi vēlāk viņus pašus izputinās...

Grūti ir ierindas lasītājam šodien saprast, kas no laikrakstos lasītā uzskatāms par informāciju, bet kas par ļauni viltīgu dezinformāciju. Un arī preses izdevumiem, ja pat tie vēlas būt godīgi pret savu lasītāju, ne vienmēr ir zināma tā īstā patiesība, kuŗu no atklātības bieži vien norobežo labi apsargāti tērauda seifi un slepenu archīvu dzelzsbetona sienas. Tādēļ arī «Latvietis Latvijā» nebūt nepretendē uz absolūtas patiesības paudēja lomu, bet savu iespēju robežās dara visu, lai lasītājiem piedāvātu vispusīgu, objektīvu, neizskaistinātu un nenoklusētu informāciju un viedokļus par notikumiem pasaulē un Latvijā.

Būt uzticīgam šiem principiem un pastāvēt mūsdienu tirgus apstākļos nav viegli. Sešu gadu gaŗumā tas ir izdevies. Mūsu laikraksts joprojām ir atvērts dažādu uzskatu un viedokļu publicēšanai, ja vien šie uzskati un viedokļi nav naidīgi latviešu tautai un nav pretrunā vispārpieņemtajām morāles un tikumības normām.

Mūsu mērķis ir iemācīt domāt tos, kas ir spējīgi to iemācīties. Diemžēl cilvēku no dzimšanas ielenc dažādas parādības (TV, prese, skola...) kuŗu galvenais mērķis ir to padarīt atkarīgu un nedomājošu. Cilvēki, kas saka: man nepatīk, ko raksta tas un tas, tāpēc es šo laikrakstu nelasu, ir bezcerīgi. Šis laikraksts nav viņiem domāts. Laikraksts ir domāts tiem, kuŗi ir spējīgi samierināties, ka visi latvieši nav vienādi, ka viņiem ir dažādi viedokļi, pacieš to, kas viņam nepatīk, un mēģina skaidrot savu viedokli. Ja viņš redz trūkumus, tad viņš nevis uz tiem tikai norāda, bet arī nāk talkā un izdara pareizi.

Mani priecē paaudžu maiņa ASF «Latvietis». Aizvien jaunāks kļūst mūsu dalībnieku vidējais vecums. Mani priecē, ka mūsu pasākumos kā dalībnieki piedalās aizvien vairāk jauniešu. Jā, viņi izskatās (ārēji) ne vienmēr, vecāku cilvēkuprāt, latviski, bet ar mūsu palīdzību viņi kļūst citādi. Kas meklē, tas atrod, un kas klauvē, tam atveŗ. Ja mēs teiksim, ka šī cilvēka ārējais izskats neatbilst tam priekšstatam, kādam būtu jābūt latvietim, un šo cilvēku atraidīsim, viņa izskats nemainīsies, bet, esot starp mums, ir cerība.

ASF «Latvietis» nolūks ir vienot latviešus un organizācijas. Kas no tā ir iznācis? Patriotiskās organizācijas nenāk talkā un nenāk kopā. Viņi īsu laiku izdod jaunus laikrakstus, dibina jaunas organizācijas, bet kopā nenāk. Un galvenokārt savu vadītāju dēļ.

Kādā no «Mūsu zemes» Saeimas vēlēšanu saraksta sanāksmēm dusmās teicu: ja šādi rīkosities, jūs esat nolemti neievēlēšanai. Vai nebūtu laiks pārfrazēt un teikt: ja patriotiskās organizācijas arī nākamos desmit gadus cīnīsies kā līdz šim, tad latviešu tauta ir nolemta neizdzīvošanai.