Šoreiz saruna par latviešu valodas un kultūras telpu. Vai tiešām mūsu kultūra un valoda ir tik kritiskā stāvoklī? Un vai pie tā ir vainīga krīze, finansējums kultūras veicināšanai vai arī pie tā ir arī mūsu pašu vaina? 19. gadsimtā krievu cara valdība varēja aizliegt mums iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, skolēniem aizliegt skolā runāt latviski arī savā starpā, bet tas tikai nedaudz bremzēja mūsu kultūras un valodas straujo attīstību. Bet kas ir tas, kas mūsu kultūru bremzē tagad? Vai mēs paši neesam tie, kuri nepievērš uzmanību savai kultūrai?