Viens no svarīgiem un spēcīgiem mūsu ietekmēšanas līdzekļiem ir vēsture. Ne tik pati vēstures gaita, cik tas, kas un kā tiek iestāstīts cilvēkiem.

Tas, kuŗš raksta vēstures grāmatas, patiesībā arī valda pār cilvēkiem, nevis tas, kuŗam ir grezns kabinets un svarīgs uzraksts uz durvīm.

Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc katra vara pārraksta vēsturi atbilstoši savām vēlmēm. Mainot tautas un valsts vēsturi, tā maina tautas nākotni. Līdzīgi kā fantastikas filmās jāatgriežas pagātnē, lai mainītu nākotni, tādēļ vēstures apguve ir ļoti svarīga. Un ja šī vēsture mums par sevi veido nevēlamu priekšstatu, tad labāk ir to noklusēt, kā arī bija padomju laikos. Bet tie, kas mācījās un iemācījās, ka mēs tādi mazi mežonēni vien esam bijuši, un labi, ka mums bija lielais brālis, kuŗš par mums rūpējās un mums palīdzēja, glāba, tie arī šobrīd nevēlas dzīvot patstāvīgi un ar nostaļģiju atceras labos padomju laikus, kad bija darbs un maize. Kur un kā patiesībā radās maize, lētā apkure un bezmaksas veselības aprūpe un cik lietderīgs bija darbs, par to nevajadzēja domāt un rūpēties.

Tieši tas, kuŗš raksta un ievieš vēstures grāmatas, nosaka tautas un valsts nākotni, jo viņš rada cilvēku pasaules uztveri. Iedomāsimies, kas notiktu, ja mums atņemtu Lāčplēsi un visu, kas ar to saistīts, ja Andrejs Pumpurs nebūtu izdomājis šo eposu. Šis eposs ir kļuvis par karogu, zem kuŗa latviešiem pulcēties. Latvieši zem tā pulcējās bermontiādes laikā, latviešu leģionā un uz barikādēm.

Nākotne izriet no tādas mūsu pagātnes, kādu mēs to iedomājamies.

Šoreiz - par latviešu varonīgo lidotāju Herbertu Cukuru. Raidījuma viesis - Konstantīns Pupurs.

Raidījums noklausāms šeit: