Iepriekšējos raidījumos jau runājām par to, kā, manipulējot ar puspatiesībām un lietojot citas metodes, var ietekmēt cilvēku domāšanu. Arī pārkārtojumus globālizācijas virzienā pavada manipulēšana ar cilvēku apziņu. Sarunu valodā tiek ieviesti jauni no svešvalodām pārņemti vārdi, bet skaidrojot lietas un notikumus, tiek izmantoti tādi apzīmējumi, kas bieži vien nemaz neatbilst šīm lietām un notikumiem.

Cilvēkiem kopš bērnības iestāsta, kāds ir demokratijas, kāds diktātūras un kādi ir citi valsts iekārtu modeļi. Jau bērnā rada stereotipus kā ir un kā jābūt. No «iemācītā» cilvēki zina, ka ir kādas trīs vai četras varas un, ka, tās izmantojot, var mainīt savu dzīvi un sadzīvi, var mainīt labklājību. Un viņi mēģina rīkoties tā, bet patiesībā izrādās, ka, lai būtu turīgs, ir jābūt nelietim, lai gūtu īslaicīgu laimes ilūziju, ir jābūt egoistam – jārespektē tikai savas intereses, lai būtu brīvs ir jāatņem brīvība citiem.

Kad cilvēks cenšas dzīvot pēc šī maldīgā pasaules skatījuma, izrādās, ka nevar un nevar panākt un sasniegt to, ko vēlas, jo mūžīgi kaut kas nav labi un vienmēr kāds sīkums trūkst. Bet kas nav labi? Kas trūkst? Kāpēc mežonīgas cilts pārstāvis ir laimīgāks par moderno cilvēku? Kāpēc modernajam cilvēkam ir depresija, bet mežonim – nav? Kāpēc mežonis kļūst nelaimīgs, kad to «civīlizē»?

Galvenais, kas nav un kā trūkst, ir tas, ka iestāstītie modeļi ir nepatiesi un mūsu galvās ielikti ar kādu nolūku. Ar nolūku mūs pakļaut, izmantot un neļaut mums kļūt par patiesi patstāvīgiem, neatkarīgiem, rīcībspējīgiem un varošiem, tā apdraudot valdošo eliti. Mežonis varbūt neizprot patieso lietu būtību, bet viņš vismaz nav pieņēmis nepareizu pasaules skatījumu.

Vai mūsu dzīvi patiešām nosaka lēmējvara, izpildvara, tiesu vara un preses vara? Vai nav tā, ka šīs varas ir tikai instrumenti, ar kuŗiem mūs notur kādos ietvaros? Instrumenti, ar kuŗiem mūs savalda un virza. Šīs varas ir atpazīstamas un taustāmas. Tās atrodas konkrētās vietās, konkrētās mājās, un uz to kabinetu durvīm ir konkrēti uzraksti. Visas šīs varas virza un kontrolē kāda sistēma, kuŗai nav konkrētas darba vietas, nav konkrēta vadītāja un darba kabinetu. Šīs patiesās varas vadītāji un plānotāji ir izkaisīti pa visām minētajām varām un daļa atrodas starp mums, tādēļ arī mēs esam šīs varas līdzdalībnieki. Izklausās šizofrēniski, it kā personas dalīšanās. Mēs vienlaikus esam gan šīs varas nesēji, gan tās darbības upuŗi. Šai apstāklī nav nekā neparasta, tas ir tikai neparasti mūsu domāšanai, bet mēs ar šādu domāšanu nepiedzimām, mūs par tādiem padarīja.

Patiesībā tā vara, kuŗa nosaka minēto varu rīcību, ir skaidrojama kā ideju vara, sabiedrībā valdošo uzskatu vara. Kā visu varu diriģents un rēgulētājs. Pie šāda nosaukuma arī paliksim – varu diriģents. Bet tad rodas nākamais loģiskais jautājums, kuŗš tad šim diriģentam raksta notis? Kas rada partitūras? Ko ar to palīdzību šis radītājs vēlas panākt. Te nonākam pie galvenās atziņas. Nav prātīgi atdalīt laicīgo no garīgā. Un šī nošu rakstītāja būtību nevar izskaidrot tikai ar laicīgo. Tas ir daudz dziļāk, un mērķi ir ļoti tālejoši. Viss, kas nav no Dieva, ir no velna. Un atkal jautājums, kāpēc Dievs neraksta notis un neieceļ savu diriģentu? Tāpēc, ka Dievs mums ir devis dzīvību un vēlas, lai mēs būtu brīvi savā izvēlē un dzīvotu patstāvīgi. Lai mēs patstāvīgas dzīves rezultātā gūtu imūnitāti pret ļauno. Cilvēks no dzīvnieka atšķiŗas ar to, ka spēj celties augstāk un krist zemāk. Dzīvnieks ne. Mēs esam cilvēki!

Valstī pastāvošie likumi nerodas ne no kā. Likumi ir mūsu uzskatu un vēlmju rezultāts. Mūsu rīcības rezultāts. Sekas tam, ko uzskatām par pareizu un ko par nepareizu, vēlamu un nevēlamu. Rezultāts tam, ko uzskatām par pieļaujamu un ko ne. Var, protams, likties, ka cilvēki ievēlē sev deputātus, šie deputāti pieņem vēlētājiem vēlamos likumus, izpildvara šos likumus pilda un tiesu vara uzrauga to izpildi. Bet patiesība ir citāda. Patiesībā deputāts dara to, ko viņam liek saimnieks, deputāta kanditāts vēlētājam saka to, ko vēlētājs vēlas dzirdēt.

Plašsaziņas līdzekļi ievirza un nosaka mūsu domāšanu. Tie mums iemāca, kas ir labi un kas slikti. Bet varas diriģents diriģē pēc notīm, kuŗas varam līdzībā nosaukt par gaiteni. Pa kreisi viena siena un pa labi otra. Starp šīm divām sienām mēs varam brīvi darboties. Plašsaziņas līdzekļi mums ierāda, kur viena siena sākas, otra beidzas, izpildvara nodrošina šo sienu būvēšanu, tiesu vara uzrauga, lai mēs no tām neizlauztos un plašsaziņas līdzekļi apdzied, cik labi un pareizi ir dzīvot starp šīm divām sienām. Toties mums ir ļauts tās pārkrāsot, špaktelēt, pieslieties sienai pa labi vai pa kreisi, vai atrasties pa vidu un nebalstīt nevienu.

Kas tad ir tā neredzamā vara, kuŗa spēj vairāk nekā tā, kuŗu esam raduši saukt par varu un ko kuŗas gaidām kādu palīdzību, bet palīdzību liedz patiesā vara? Kas ir tā vara, kuŗu neredzam, bet kuŗas darbības augļus izbaudām? Daļa no šīs neredzamās varas esam mēs paši, tikai mums ir iemācīts to neapzināties un deleģēt savu varas daļu citiem. Līdzīgi, kā, kad divi muļķi kaujas, iegūst trešais – gudrais. Nosacīti šo neredzamo varu var sadalīt vairākās, stingrā hierarchijā sadalītās un pareizā pakļautībā sakārtotās. Tā ir vara, kuŗai nav konkrētas mītnes, konkrētu uzvārdu un kabinetu, kā arī amatu un nosaukumu. Tas ir līdzīgi, kā iet pa slidenu ceļu vai vadīt kuģi jūrā. Ja mēs nezinām, ka ceļš var būt bedrains, un nezinām, ka jūrā ir zemūdens straumes, tad ejot kritīsim bedrē un kuģi zemūdens straumes novirzīs citur, nekā mēs vēlamies. Līdzīgi ir arī ar valsts pārvaldi. Ja esam apņēmušies veikt kādas maiņas valsts dzīvē, uzlabot tautas labklājību u.c., bet nesaprotam, no kā tas ir atkarīgs, tad rezultāts būs krišana bedrē vai uzduršanās kādam sēklim.

Raidījumu vada Alvils Bērziņš, raidījuma redaktors Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.