«Ja esi ēzelis, nežēlojies, ka uz tevis jāj!» Nav patīkami sevi apzināties par ēzeli. Ēzelis neder par brīvības simbolu. Vispirms jau tādēļ, ka viņam nav nekādas sajēgas par brīvību. Viņam ir nojēga par barību un pātagu.

Šis raidījums ir par to, kā mūsu pašu neapdomīgā rīcība bieži vien apdraud mūsu brīvību.

Viss, kas kaitē mūsu veselībai, kaitē arī mūsu brīvībai. Ja tev, piemēram, nelaimes gadījumā sakropļo roku vai kāju, tava brīvība sašaurinās. Ja traumē mugurkaulu, var iestāties paralize, un atlikušais mūžs jāpavada gultā. Tad brīvība kļūst pavisam šaura... Neviens nav pasargāts no nelaimes. Un tomēr nereti gadās, ka mēs paši ar savu rīcību nelaimi ataicinām. Visbiežāk tas notiek tad, kad gribam būt stiprāki, veiklāki un prasmīgāki, nekā patiesībā esam. Mēs gribam citu priekšā lielīties, atdarināt kādu supermenu, izrādīt tādas spējas, kādu mums nemaz nav. Un tad notiek nelaime.

Kas gan var saskaitīt visus tos gadījumus, kad jaunieši guvuši traumas, kļuvuši par invalīdiem vai gājuši bojā kaut kādu muļķīgu derību vai sacensību dēļ. Bieži tas notiek alkohola iespaidā, kad cilvēks vairs nespēj novērtēt un pārvērtē savus spēkus. Arī cirkā virves dejotāji, akrobāti, zvēru dresētāji un atlēti rāda dažādus galvu reibinošus priekšnesumus. Taču tur viss ir rūpīgi sagatavots un izplānots. Neskaitāmas reizes ilgstošos treniņos noslīpēta katra kustība, veikti visi nepieciešamie drošības pasākumi. Un tikai tad triku rāda publikai. Lielībnieki turpretim cer uz laimīgu izdošanos. Tāpēc jau arī cerību sauc par muļķa mierinājumu.

Dumji ir, arī darīt kaut ko tikai kompānijas pēc, lai izpatiktu pārējiem, lai ar savu nostāju kādu nesadusmotu vai paglābtos no ņirgāšanās. Ja kādam saki «jā», kaut gan gribētu teikt «nē», tu vairs neesi brīvs. Citi ir nomākuši tavu patieso izvēli, un tu esi pakļāvies kāda atsevišķa cilvēka, kollektīva vai, vienkārši sakot, bara prasībām. Mēdz teikt, ka, «vilku barā dzīvojot, jāprot gaudot kā vilkam». Tomēr bars – tas ir gļēvo patvērums. «Vārnas lasās baros, bet ērgļi lido vienatnē.»

Tikai ja nepakļausies bara prasībām, paliksi pie saviem principiem, pacelsies pāri baram. Tikai rēķinies, ka bars ienīst katru, kas paceļas tam pāri. Tieši tādēļ tevi visiem iespējamiem līdzekļiem centīsies novilkt līdz viņu līmenim. Kad tas būs izdevies, bars būs apmierināts, tev sitīs uz pleca un teiks: «0, tu esi mūsējais – tāds pats mēsls kā mēs visi!»

Ja kādu iemeslu dēļ tomēr nevari atteikties no šīs kompānijas, bet arī nejūties pietiekami stiprs, lai nostātos opozicijā baram, var iet vieglākās pretestības ceļu, izdomājot savai rīcībai pietiekami pārliecinošus attaisnojumus. Piemēram, narkotiku piedāvājuma gadījumā var teikt, ka ir alerģija pret medikamentiem un ķīmiskām vielām, smēķēt nevari tādēļ, ka nodarbojies ar speciāliem treniņiem, bet no alkohola mežonīgi sāp galva. Bara acīs tu kļūsi par dīvainu īpatni, bet nebūsi zaudējis savu brīvību un neatkarību.

Pasaulē visplašāk izplatītais un pats bezjēdzīgākais pakļaušanās piemērs bara ietekmei ir smēķēšana. Var aizbildināties, ka alkohols vai narkotikas piesaista cilvēkus, dodot viņiem īslaicīgu reibumu un labsajūtu, bet smēķēšana iesākumā nedod neko. Tieši otrādi – katram ar nikotīnu nesaindētam cilvēkam tabakas dūmu ievilkšana plaušās izraisīs vienīgi klepu, šķaudīšanu un kaklā kāpjošu nelabumu. Bez grūtībām dūmus ieelpot var tikai vēlāk, kad garšas un ožas receptori ir pietiekami notrulināti un organisms pieradināts pie nikotīna. Cik gan lielam muļķim ir jābūt, lai, pārvarot nelabumu un pretīgumu, piespiestu savu organismu uzņemt šo indi! Bet ar to, ka esi pieradinājis sevi pie smēķēšanas, problēmas nebeidzas. Tieši otrādi – tikai tagad tās sākas. Tu esi ievērojami sašaurinājis savu brīvību, iegūstot pazemojošu atkarību no tabakas. Pavēro smēķētājus! Viņi nav spējīgi koncentrēties nevienam nopietnam darbam, kamēr nav izsmēķēta kārtējā cigarete. Tā nav bauda. Tā viņiem ir nepieciešamība, lai uzturētu normālas darbaspējas. Smēķētāju faktiski var pielīdzināt slimniekam, kura pašsajūta atkarīga no kārtējās medikamentu devas. Kādēļ gan neviens labprātīgi nevēlas kļūt par chronisku aknu, sirds, asinsvadu vai nervu slimnieku, kam arī ir rēgulāri jālieto zāles, lai varētu dzīvot un strādāt? Toties tādu muļķu, kas sevi labprātīgi pieradina būt atkarīgiem no cigaretes dūma, ir pilna pasaule.

Dzīvē ir daudz tādu lietu, kuŗu trūkums ļoti būtiski ietekmē tavu labsajūtu vai pat padara neiespējamu eksistenci. Tu nevari normāli dzīvot bez ēdiena, apģērba, apaviem un vēl daudzām citām lietām. Ja tu vēl pagarini šo sarakstu, kā vienu no svarīgākajam vajadzībām sev izvirzot arī sirds asinsvadu slimības un audzējus izraisošo smēķēšanu, – tas ir ne tikai slikti, bet arī dumji. Katrs nesmēķētājs ar smaidu iet gaŗām tabakas izstrādājumu veikaliem, bet citi stāv rindās, lai tur atstātu savu naudu. Viņi par naudu pērk to, kas nesmēķētājiem tiek dots par velti – normālu pašsajūtu. Tātad, ja bērnībā tavi vecāki liedza tev smēķēt, viņi nevis ierobežoja tavu brīvību, bet gan cīnījās, lai savas muļķības dēļ tu pats nesašaurinātu savu brīvības leņķi.

Un tomēr – vai tev neliekas dīvaini, ka sabiedrībā, kur it kā notiek smēķēšanas apkaŗošana, ir tik daudz smēķētāju? Izskaidrojums tam ļoti vienkāršs. Īstas cīņas pret smēķēšanu pasaulē vispār nav. Nopietni pret smēķēšanu vēršas tikai atsevišķi entuziasti un entuziastu grupas. Viss pārējais ir vienīgi teātris. Sabiedrība nevis cīnās pret smēķēšanu, bet tikai tēlo, ka cīnās. Tāpat tēlo cīņu pret narkomāniju un vēl šo to citu. Kāpēc? Tāpēc, ka liela daļa bagātāko un ietekmīgāko cilvēku pasaulē gūst peļņu, tieši šo netikumu dēļ. Kuŗš gan ļaus nokaut vistu, kas viņam dēj zelta olas? Uz smēķētāju vājības parazītē ne tikai atsevišķi tabakas izstrādājumu fabrikanti un tirgotāji. Smēķētājam aizliegt smēķēt ir tas pats, kas muļķim aizliegt būt dumjam. Pie atziņas par smēķēšanas bezjēdzību katram jānonāk pašam.

Līdzīgi ir arī ar alkohola un narkotiku lietošanu. Šīs vielas darbojas pēc principa «smaidi, muļķi, laime nāk», jo, apdullinot smadzenes, izraisa īslaicīgu prieka, laimes un brīvības ilūziju.

Tie ļaudis, kas ir pārāk gļēvi vai dumji, lai, uzveicot grūtības, cīnītos par reālo brīvību savā dzīvē, pieķeŗas šai ilūzijai, kļūst par alkoholiķiem un narkomāniem. Bet ilūzija ir tikai sapnis, kas ātri beidzas. No katra šāda sapņa viņi pamodīsieties arvien vājāki, bezpalīdzīgāki un slimāki.

Sabiedrībā valda konkurence par amatiem, naudu, varu. Jo vājāks un dumjāks būsi, jo izdevīgāk citiem.

Neviens normāls bērns pasaulē nepiedzimst slinks, neuzņēmīgs vai stulbs. Mazās rociņas, actiņas, kājiņas tā vien raujas visu ātrāk izpētīt, iepazīt, saprast. Šo iespēju, bērnam augot, bremzē. Viņu iemāca gribēt tikai to, kas pēc citu ieskatiem viņam ir jāgrib, un domāt tikai tā, kā domā vairākums, jūsmot tikai par to, par ko jūsmo citi, censties tikai pēc tādām vērtībām, kādas viņam tiek piedāvātas, un sapņot par tādiem ideāliem, kādus viņam liek priekšā. Tu ļoti kļūdies, ja domā, ka ikdienā izdarītā izvēle ir brīva un paša prāta diktēta. Īstenībā, lai tu pieņemtu tieši šo un ne citu izvēli, darbojas milzīga modes industrija, plašsaziņas līdzekļi, polītisko un ekonomisko reklāmu aģentūras, sabiedriskās domas veidotāji. Tev piedāvā visādas draņķīgas preces vai izturēšanās modeļus un apgalvo, ka tas ir moderni. Vēl piebilst, ka sevi cienošs cilvēks lieto to, kas ir modē. Tā kā tu gribi būt sevi cienošs cilvēks, tad gan sadzīvē, gan uzskatos pieņem to, kas tiek pasniegts kā moderns.

Patiesa brīvība tiešām ir tad, kad dari to, ko gribi. Tikai – vai ikreiz apzinies, ko īsti gribi? Piemēram, gribi uzsmēķēt cigareti, jo esi dzirdējis, ka tas nomierinot. Vēlies lietot alkoholu, jo tas uzjautrina, palīdz sazināties ar citiem cilvēkiem, sniedz patīkamas izjūtas, padara dzīvi rožaināku, bet pašu asprātīgāku, interesantāku, sabiedriskāku. Tu to gribi? Nieki! Tu negribi rīt tabakas dūmus, tu negribi dzeltenus zobus un pēc tabakas smirdošu muti. Tu negribi ar alkoholu apdullinātas smadzenes, paģirās trīcošas rokas, nelabu dūšu un sāpošu galvu. Tu tikai vēlies būt asprātīgs, jautrs, brašs, spēcīgs, veikls puisis, kas patīk meitenēm, prot sveikā izkļūt no jebkuŗas situācijas un kam ir daudz draugu. Tu gribi visu to, kas dara brīvu un laimīgu, bet tiec iespaidots tā, ka savu izvēli izdari tieši pretējā virzienā. Tā, lūk, tava brīvā izvēle tevi noved nebrīvē.

Kad zivs, ezerā peldot savā nodabā, pamana uz makšķeres āķa uzmaukto ēsmu, tai ir dota gan izvēles, gan rīcības brīvība. Kad ēsma ar āķi norīta, zivs zaudē kā vienu, tā otru. Paliek iespēja vēl kādu brīdi, drudžaini kuļot ar asti pa ūdeni, pretoties nenovēršamajam, bet par brīvību un laimi gan neviens to nenosauks. Tajā pašā laikā, no malas skatoties var teikt, ka zivs izvēle ir bijusi brīva un demokratiska.

Diemžēl savā izvēlē kļūdās un uz āķa uzķeŗas ne tikai zivis. Pēc principa «ko gribu, to daru» kļūdāmies un demokratiski izliktajos slazdos iekrītam arī mēs. Protams, ēsma ir cita un arī āķis cits. Bet maksa par kļūdu ir līdzīga – mēs esam uzķērušies uz kāda veikli izmestās makšķeres. Norīto āķi uz brīdi var nepamanīt, bet aukla nostiepjas – un mēs saprotam, ka esam zaudējuši. Tikai tad jau ir par vēlu.

Tūkstošiem jauniešu sapņo savā rīcībā un fiziskajās spējās līdzināties kaut vai tiem pašiem videofilmu varoņiem, bet no agras smēķēšanas iekritušās krūtis, dīkajā dzīvē iegūtie šļauganie muskulīši un, kaifu ķeŗot, notrulinātās smadzenes ir nepārvarams šķērslis viņu rīcības brīvībai ikdienā. Liela atšķirība ir starp to, ko šāds cilvēks gribētu darīt un ko viņš ir spiests darīt.

«Ja esi ēzelis, nežēlojies, ka uz tevis jāj!» Nav patīkami sevi apzināties par ēzeli. Ēzelis neder par brīvības simbolu. Vispirms jau tādēļ, ka viņam nav nekādas sajēgas par brīvību. Viņam ir nojēga par barību un pātagu. Tagad no latviešiem grib iztaisīt ēzeļus. Tieši tādēļ ir vairāk jādomā par paverdzināšanas mechānismu un brīvību.

Raidījumā piedalās Leonards Inkins, Rūdolfs Pavlovskis un Alvils Bērziņš.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.