Kā tu domā, vai mūsu valstij ir ļoti vajadzīgi gudri, inteliģenti, augsti izglītoti un zinoši cilvēki, kas labi orientējas pasaules notikumos?

Sapnis par to, ka «melnos», zemas kvalifikācijas darbus, attīstoties zinātnei un technikai, darīs gudras mašīnas, ir piepildījies tikai daļēji. Gudrā mašīna, kas dara vienkāršus darbus, izmaksā daudz dārgāk nekā parasts melnstrādnieks. Tādēļ visās valstīs vajag un arī turpmāk vajadzēs daudzus, kas strādā ar lāpstām, kapļiem, āmuriem, slotām, laužņiem, cirvjiem, zāģiem, dakšām vai gluži vienkārši kaut ko pienes, padod, slauka, tīra, mazgā utt. Jo nabadzīgāka un vairāk atpalikusi valsts, jo mazāk šajā valstī ir modernās technikas, kas atvieglo cilvēka darbu.

Katrs, kam ir zināšanas par to, ko tu nemāki, tiek pie iespējas pelnīt uz tava rēķina. Cilvēki ar vidējo un pabeigtu pamatizglītību ir izdevīgi valstij, jo viņi visai vāji orientējas sabiedrībā norisošajos procesos, neprot izmantot savas cilvēktiesības un viņiem trūkst zināšanu, lai spētu sevi aizstāvēt pret dažādām pārestībām un netaisnību. Viņus ir samērā viegli apmuļķot, jo viņi tic visam, ko dzird un redz plašsaziņas līdzekļos. Ar šā līmeņa cilvēkiem ir viegli manipulēt gan priekšvēlēšanu kampaņu laikā, gan arī ikdienā. Īsi sakot: jo vairāk no tevis var paņemt un jo mazāk tu spēj pieprasīt kaut ko sev, jo esi izdevīgāks.

Savukārt cilvēki ar augstāko izglītību un pāri vidusmēram attīstītām prāta spējām brīvā tirgus valstīm nav izdevīgi. Jo plašākas ir cilvēka zināšanas, jo neērtāks tas kļūst citiem. Tas spēj saskatīt robus un nepilnības valsts likumos.

«Vai tu zini, kāpēc pulkvežu dēli nekad nekļūst par ģenerāļiem? Tādēļ, ka ģenerāliem pašiem ir dēli.»

Protams, prāta spējas nevienam tik vienkārši atņemt nevar. Taču šīs prāta spējas var ierobežot, neļaujot iegūt izglītību.

Lai labāk izprastu šo viltīgo sistēmu, iedomāsimies, ka mēs esam tie ģenerāļi, kas negrib pieļaut, ka pulkvežu un zemāka ranga piederīgo dēli iegūst izglītību, kas viņiem dotu iespēju arī kļūt par ģenerāļiem. Ar ko mēs sāksim?

Liksim, lai pirmsskolas vecuma bērniem saražo labi daudz tādu multiplikācijas filmu, kuŗām nav nekāda satura, bet kuŗās notiek bezjēdzīga skriešana, ķeršana, bļaušana, kaušanās, bēgšana, viss krīt, jūk, gāžas, plīst un šķīst. Nav svarīgi, vai tālrāža ekrānā lēkā un to visu dara uzzīmēti suņi, kaķi, peles vai rozā panteras. Svarīgi, lai tas izskatītos efektīgi un lai tam visam nebūtu nekādas jēgas un satura. Mazie cilvēciņi stundām ilgi vaļējām mutēm blenzīs šajās muļķībās, un no viņu galviņām kā ar slotu būs aizslaucītas visas domas. Tas ļoti labi ikdienā nobremzēs bērnu tieksmi kaut ko saprast, pētīt, izzināt, būvēt, veidot. Kad šādam no muļķiku skatīšanās atrautam bērnam kāds liks mācīties pazīt burtus vai ciparus, to nebūs tik viegli panākt. Jau no paša sākuma bērns sapratīs, ka mācības ir kaut kas ļoti gaŗlaicīgs, nepatīkams, nogurdinošs.

Saviem ģenerāļu bērniem gan šādu filmu skatīšanos mēs stingri ierobežosim. Mēs algosim audzinātājus, kas ikdienā ar dažādām rotaļām un nodarbībām izkops un attīstīs viņu spējas, kā arī pamazām radinās viņus koncentrēties mācību darbam.

Arī skolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt bez ievērības. Ģenerāļu bērni, protams, mācīsies elitārajās skolās, un tur mācību process būs ļoti kvalitātīvs. Bet pārējās skolās jāpanāk, lai bērni mācīšanos neuzņem pārāk nopietni. Nedrīkst būt tā, ka bērns, kuŗš sekmīgi mācās, jūtas pārāks par tiem, kas to nespēj vai negrib darīt. Tieši otrādi: bērnam jau no pirmās klases jājūt, ka arī bez mācīšanās var tīri labi būt par skolēnu. Tādēļ vismaz pirmajās trijās klasēs aizliegsim skolotājiem bērnu sekmes vērtēt ar atzīmēm. Atzīmes taču ir kaut kas tāds, ar ko bērni lepojas, bet tas var izraisīt savstarpējas sacensības garu un stimulēt mācīšanos. Vēl jāpanāk, lai skolā būtu pēc iespējas vājāka disciplīna. Tas ievērojami grauj sekmju līmeni un pasliktina mācību darbu. Panākt to var. Vispirms, paidagogiem jāliek strādāt pēc principa, ka nekādus sodus pret bērniem lietot nedrīkst, bet jāgaida, kamēr skolēns paša, nepareizas uzvedības gadījumā izjutīs šīs rīcības sekas un tam radīsies apskaidrība. Manipulējot ar cilvēktiesībām un bērnu aizsardzības likumiem, jāizvirza skolotājiem tādas prasības un jāuzliek tāda atbildība, lai nekādu negātīvo seku vispār nebūtu.

Mazgadīgie huligāni un sliņķi ātri vien atklās skolotāju bezspēcību un slaidi uzspļaus visām labajām pamācībām, aizrādījumiem un morāles sprediķiem. Aizbildinoties ar invalīdu integrāciju sabiedrībā, viņi jāspiež apmeklēt vispārizglītojošās skolas. Šo bērnu klātbūtne normālā skolā ievērojami apgrūtinās skolotāju darbu, un viņi būs spiesti palēnināt apgūstamās vielas izklāstu, lai piemērotu to speciālo audzēkņu domāšanai. Normālajiem skolēniem tad atliks tikai gaŗlaikoties. Lai paidagogu darbu padarītu īpaši problēmatisku, mācību programmas jāizstrādā tā, lai apgūstamās vielas apjoms būtu pietiekami liels un skolēni bez nopietnām papildnodarbībām tajā vispār nespētu iedziļināties. Skolās jārīko daudz dažādu izklaides sarīkojumu. Tās varētu būt diskotēkas, skolēnu modes skates, fanklubu sanāksmes, dažādi nenopietni konkursi vai rotaļīgas sacensības. Galvenais, lai visiem šādiem sarīkojumiem būtu pēc iespējas mazāk sakara ar mācību vielu un skolā gūtajām zināšanām. Ar laiku šāda sabiedriskā dzīve bērnu apziņā ieņems galveno vietu un mācības skolā viņiem liksies kaut kas mazsvarīgs un otršķirīgs. Bet bērnu vecākiem mēs iestāstīsim, ka šādi tiek stimulēta bērnu sabiedriskā aktīvitāte, radošās spējas, izdoma un saskarsemes prasmes.

Vēl viens brīnišķīgs līdzeklis, kā notrulināt, degradēt un padarīt atkarīgus no dažādām azartiskām baudām ne tikai bērnus un jauniešus, bet arī pieaugušos, ir modernā izklaides industrija. Ja paskatās jauniešiem domātos raidījumus, filmas, pašķirsta preses izdevumus, nevar nepamanīt, ka tie visi pārsvarā sludina nenopietnu attieksmi pret dzīvi. Kultivē uzskatu, ka ar jaunatni par kaut ko nopietnu vispār nav iespējams runāt. Cenšas iestāstīt, ka visa dzīve ir viena vienīga nepārtraukta jautra spēle. Lai šis uzskats nostiprinātos, piedāvā arī visdažādākās, katrai gaumei un raksturam atbilstošas spēles. Visām spēlēm pamatā ir sacensība kuŗš kuŗu. Tikai šī sacensība notiek nereālā, no dzīves atrautā spēļu pasaulē un pēc spēlē noteiktajiem, nevis dzīvē valdošajiem likumiem. Tas ir ļoti būtiski! Enerģiju un laiku, ko jaunieši varētu izmantot dzīves cīņās, viņi iztērē, spaidot podziņas vai raustot kloķus pie virtuālās reālitātes spēļu mašīnām. Dzīvē viņi ir apātiski cilvēciņi, kas nespēj cīnīties ne par savām tiesībām, ne par vietu zem saules.

Viņiem tā īsti nav ne savu uzskatu, ne principu. Ar spēļu azarta pārņemtu cilvēku ir viegli manipulēt, jo viņa galvenā vēlme ir iespējami drīzāk turpināt pārtraukto spēli. Iespēja spēlēt viņam ir kā ēzelim purna priekšā piekārts burkāns, kas liek šim lopiņam bez domāšanas vilkt jebkuŗu uzkrauto nastu.

Vai esat padomājis, kādēļ plašsaziņas līdzekļos tik uzbāzīgi reklamē sportu un pasaulē nepārtraukti notiek visdažādākās sacensības? Kādēļ valstis sportam piešķir tik ievērojamas naudas summas? Neviens sportā izcīnītais punkts, metrs vai sekunde taču nenes nekādu ekonomisku labumu cilvēcei. Gribu apgalvot, ka tik ļoti izreklāmēto sporta sarīkojumu pārraides televīzijā nav domātas, lai mēs visi kļūtu par sportistiem, bet gan lai mēs visi kļūtu par līdzjutējiem. Jebkuŗš cilvēks, pat fiziski vājš, var jūsmot par kādas komandas vai atsevišķa sporta elka panākumiem. Iztēlē viņš var identificēt sevi ar šo sportistu, pārdzīvot sava elka veiksmes un ar televīzijas vai preses starpniecību baudīt kontaktu ar viņu. Mūsu vājā pašvērtība fiziskās attīstības jomā tiek kompensēta, un mēs jūtamies lieliski.

Ja cilvēks, piemēram, neko nejēdz mūzikā un ir par slinku, lai iemācītos spēlēt kādu instrumentu, savu slinkumu un nevarēšanu var kompensēt, kļūstot par kāda mūziķa vai ansambļa fanu. Var lēkāt un gavilēt, apmeklējot sava elka koncertus, līdz bezgalībai ikdienā deldēt dievinātā objekta skaņu ierakstus, savā apģērbā, frizūrā un izturēšanās veidā censties līdzināties viņam.

Līdzīgi par vājuma kompensētājiem mums piedāvā arī slavenus aktieŗus, filmu zvaigznes un viņu atveidoto neskaitāmo teleseriālu un grāvējfilmu varoņus. Atliek tikai izdarīt izvēli un pievienoties kādam tūkstošgalvainajam līksmojošo fanotāju pūlim. Un tu pat nepamanīsi to brīdi, kad prieks par svešām uzvarām būs kļuvis par aizsegu taviem zaudējumiem. Tu būsi pieklusinājis (vai pat pilnīgi apslāpējis) savas dvēseles lūgumu pēc attīstības. Tu melosi pats sev, iegalvojot, ka tā ir tava brīva izvēle un viss ir labākajā kārtībā. Bet iegaumē – tikai ar tām dūrēm, kas tev ir, dzīvē varēsi aizstāvēt sevi, savu ģimeni, savu māju un savu godu. Tikai tā galva, kas ir uz taviem pleciem, un zināšanas, kas ir tavā galvā, būs tie, kas dzīvē spēs paglābt no apmuļķošanas, paverdzināšanas un apsmiekla. Arī kāzu valsis ar izredzēto būs jādejo pašam, un neviens supermens, estrādes mākslinieks, sporta zvaigzne vai videofilmu varonis, par ko tu tā jūsmo, nenāks palīgā un nedarīs to tavā vietā. Blenžot uz viņiem, fanojot par viņiem, tu zaudē laiku to ieroču un mākas kaldināšanai, kas vienīgie tevi vadīs caur dzīvi.

Raidījumā piedalās Alvils Bērziņš un Leonards Inkins. Pie ierakstu pults un datora Kalvis Kalsers.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.