Dot zināšanas ir kā mest akmeņus lejā pa logu, bet gūt tās – ir salasīt nomestos akmeņus un uznest augšā. Mēs veidojam šos raidījumus, lai tie kļūtu par zināšanām, kuras nepieciešamas mūsu klausītājiem.

Tikko piedzimuši, mēs nonākam saskarsmē ar šo pasauli, un mums katram veidojas sava atšķirīgā pieredze. Tas ir saprotami, jo augam nevienādos apstākļos. Viss, ko no dzimšanas brīža mums nākas piedzīvot, izjust un ieraudzīt, mūsu apziņā veido apjēgu par pasauli. Gadu gaitā mēs uzkrājam ar vien vairāk šīs informācijas un pasaules attēls mūsu apziņā kļūst arvien pilnīgāks. Veidojas tas, ko mēdz dēvēt par pasaules uzskatu. Pasaules uzskata veidošanās ir sarežģīts process. Katru jaunu informāciju, kas nonāk mūsu apziņā, mēs vērtējam un šķirojam. Vispirms to salīdzinām ar iepriekš zināmo un piedzīvoto. Ja jaunieguvums papildina vai atkārtoti apstiprina mūsu agrāko pieredzi, tad šī jaunā informācija kļūst par vēl vienu ķieģelīti, ko ieliekam mūsu apziņas būvētajā pasaules ēkā. Citādi notiek, ja jauniegūtā informācija ir pretrunā ar mūsu līdzšinējo apziņā izveidoto pasaules modeli un tajā neiederas. Tad mēs nonākam izvēles priekšā – vai nu, ņemot vērā jauno informāciju, mainīt savu pasaules uzskatu, vai arī ignorēt, apšaubīt un atmest jauniegūto informāciju kā mums nederīgu.

Mēs visi atrodamies uz vienas un tās pašas zemes, elpojam vienu un to pašu gaisu, tomēr dzīvojam it kā katrs savā pasaulē, kur valda atšķirīgi principi un dzīves vērtības. Šis mūsu galvās izveidotais pasaules modelis var atbilst dzīves īstenībai, bet var būt arī maldīgs. Un jo vairāk tas atšķiŗas no reālas pasaules, kuŗā dzīvojam, jo vairāk nepatikšanu un problēmu mums radīsies.

Mūsu valodā pastāv arī tādi vārdi kā «reālitāte», «īstenība» un «patiesība». Ar šiem vārdiem mēs cenšamies pateikt, ka lieta vai notikums, par ko runā, tiešām pastāv ne tikai mūsu iedomās, bet arī tajā pasaulē, kuŗā dzīvojam. Par ilūzijām, maldiem un nepatiesību mēs saucam visu to, kas pastāv tikai mūsu iedomās, bet reālajā pasaulē nav sastopams.

Informācija, ko mums ikdienā piedāvā visdažādākajos veidos, nav patiesība. Lielākā daļa saņemamās informācijas īstenībā ir dezinformācija. Reklāmas, polītiķu spēles plašsaziņas līdzekļos, lozungi, aicinājumi, uzsaukumi – tas viss ir ilūzijas, cerības un solījumi, kuŗus mums ir izdomājuši citi un pametuši kā ēsmu, lai mūs aizvilinātu sev vēlamajā virzienā. Pat tad, ja arī stāsta patiesību, viņi nekad nestāsta visu patiesību. Bet no divām puspatiesībām patiesība nesanāk!

«Ne vienmēr taisnība ir tam, kas kliedz skaļāk.» Aplamība, lai arī mums ļoti patīkama, lai arī atkārtota simtām reižu vai izkliegta ar pilnu krūti, ir un paliek tikai aplamība. Un šādas aplamības kā ar āmuru neskaitāmas reizes visdažādākajos veidos mēģina iedzīt mūsu galvā. Vai tad jābrīnās, ka pusbalsī izteikts patiesības vārds paslīd gaŗām mūsu apziņai nepamanīts?

Meliem pārpilnajā pasaulē radies pat tāds uzskats, ka patiesība ir kaut kas vājš un gļēvs, kas nepārtraukti lūdz aizstāvību. Tie ir lieli maldi. Patiesībai nav vajadzīga aizstāvība. Neviens nevar iznīcināt patiesību. To var tikai noslēpt. Tāpat mākoņi var noslēpt mūsu acīm mēnesi vai sauli. Taču īstenībā ne jau mēnesi un sauli aizsedz mākoņi, bet tikai mūsu acu skatu. Mākoņi nevar mēnesi un sauli aizsegt, tāpat kā meli nevar iznīcināt vai izmainīt patiesību. Agri vai vēlu, bet patiesība atgādinās par savu eksistenci, tāpat kā agri vai vēlu bet pie debesīm parādīsies mēness un uzspīdēs saule. Patiesībai nerūp ne mūsu patika, ne nepatika. Tai nerūp mūsu prieki un ciešanas. Patiesībai nav vajadzīgi mūsu strīdi un pierādījumi, tā eksistē arī bez tiem. Par aplamībām, ko ceļam godā patiesības vietā, tā mums nežēlīgi atriebjas. Par aplamībām polītikā tā atriebjas ar krizi ekonomikā, par aplamībām mākslā – ar trulumu sadzīvē, par aplamību rūpnieciskajā darbībā – ar katastrofu ekoloģijā u. t. t. Jo lielāka ir aplamība, ko esam godā cēluši, jo bargāka ir atriebība.

Gandrīz visas ciešanas un nelaimes personiskajā dzīvē ir patiesības atriebība par aplamībām mūsu uzskatos un rīcībā. Tās ir problēmas, ko mēs paši sev radām. Jo katra aplamība jeb nepatiesība būtībā ir kaut kas tāds, kā nav, – ilūzijas, maldi. Reāli eksistē tikai patiesība. Kalpojot tam, kas reāli neeksistē, vai cerot uz to, kā pasaulē nav, mēs tikai izniekojam savu dzīvi, ciešot nevajadzīgus zaudējumus un neveiksmes.

Ko darīt, lai tā nenotiktu? Vispirms jāiemācās patiesību pieņemt tādu, kāda tā ir. Nerunāsim par patiesībām, kas mums ir patīkamas un glaimo mūsu patmīlībai! Tās mēs dzīvē pieņemam bez kavēšanās, vēl vairāk – mēs ar tām lepojamies. Bet daudz svarīgāk ir pieņemt sev nepatīkamas patiesības un iemācīties ar tām ikdienā sadzīvot. Ir jāsamierinās ar to, ka mums ir varbūt kāda negātīva iedzimtība, kāds fizisks vai garīgs trūkums. Jāsamierinās ar savu vecāku trūkumiem un sliktajām īpašībām vai zemo stāvokli sabiedrībā. Ar kaunēšanos vai noliegšanu te neko nevar mainīt. Bet, pieņemot šādas nepatīkamas patiesības, mēs, pirmkārt, mainīsim savu reakciju uz šīm lietām un, otrkārt, ikdienā rēķinoties ar saviem trūkumiem, iemācīsimies rīkoties tā, lai tas viss mums sagādātu mazāk problēmu un nepatikšanu.

Sabiedrība mūs audzina sevis noliegšanas garā. Mums cenšas iestāstīt, ka jādara nevis tas, kas būtu visvairāk piemērots mums pašiem, bet gan tas, kas vajadzīgs sabiedrībai. Visi grib, lai mēs darītu, domātu un pirktu to, ko no mums sagaida. Ja rīkosimies atbilstoši viņu interesēm, mūs paslavēs. Ja rīkosimies citādi, centīsies mūsos radīt vainas apziņu un šaubas par savas rīcības pareizību. Tāpēc mums ir jāatbrīvojas no lomas un it kā pienākumiem, ko mums uzspiež apkārtējie, un pašiem jāizraugās sava īstā vieta un loma dzīvē.

Raidījumā piedalās Alvils Bērziņš, Aleksandrs Jeršovs un Leonards Inkins.

Raidījumu iespējams noklausīties šeit:

Ir iespējams lejuplādēt arī MP3 datni, nospiežot šeit.