Pie šajā vēstulē izklāstītā esmu nonācis ilgstošu pārdomu ceļā.

Pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas latvieši piedzīvoja milzīgu emocionālo pacēlumu. Ikviens bija pilns iniciatīvas un cerību, jo sen lolotais sapnis – pašiem sava valsts – it kā bija piepildījies. Taču es uzskatu, ka tā ir milzīga krāpšana. Ja okupācijas vara izlemtu piešķirt neatkarību kādai okupētai valstij, tad tā šo faktu paziņotu un atkāptos. Taču tā vietā tieši šī pati okupācijas vara, saglabājot visu – gan formālo, gan neformālo ietekmi ikvienā teritorijas pārvaldes sfērā, rīko vēlēšanas, izdod likumus, maina pilsoņu loku utt. Tātad Latvijas Valsts pēc būtības ir salīdzināma ar fiktīvu komercfirmu, kurā īpašuma kontrolpakete vēl joprojām ir okupantu valdījumā.

Augstākminēto faktu apliecina arī Valsts pārvaldnieku divkosība ne tikai paziņojumos par dažādiem piemiņas datumiem, bet arī aktīva rīcība apkarojot vienus, bet atbalstot vai, mazākais, izliekoties neredzam citus – okupantu un kolonistu rīkotos pasākumus.

Tāpat nav mazsvarīgi, ka milzīgs okupācijas armijas dzīvais spēks vēl joprojām atrodas Latvijā. Jā, tās vairs nav aktīvas karaspēka daļas, taču nedrīkst aizmirst, ka šo karavīru uzskati ir kā jau karavīriem, un viņi savus bērnus audzina tādā pašā garā. To apliecina milzīgais okupantu armiju slavinošo pasākumu apmeklējums.

Šie ir tikai daži no piemēriem, kuru dēļ cieš latviešu tautas pašcieņa, tā slīgst bezcerībā ar tai sekojošu alkoholismu un iznīcību. Valsts pārvaldnieki izliekas to neredzam. Vien atsevišķu partiju runasvīri, balsis «medīdami», dažreiz izkliedz pa kādai frāzei, taču darbi tām neseko. Savukārt okupanti, sajuzdami atbalstu, kļūst arvien nekaunīgāki.

Arī saimnieciskajā ziņā latviešu tautu diskriminē. Okupanti pārsvarā apmetās un vēl joprojām dzīvo lielajās pilsētās, kurās sakarā ar tā saucamo valsts nozagšanu nebija tik krass darbavietu zudums. Līdz ar to dzīves apstākļi okupantiem ir labāki nekā latviešiem. Tas noveda pie latviešu izceļošanas nevis labākas dzīves, bet izdzīvošanas meklējumos tādos apstākļos, kuros vecāki ne tikai savu ģimeni, bet bieži pat sevi nav spējīgi uzturēt; apstākļos, kuros tiek atņemtas iespējas (nejaukt ar tiesībām) pelnīt iztiku sev un ģimenei (pilna ģimene ir sākot no diviem vecākiem un trīs bērniem). Šī izceļošana pēc būtības ir deportācija. Lai arī kādus apzīmējumus ieinteresētās personas tam neizdomātu, es uzsveru, ka tā patiesībā ir deportācija. Es uzskatu, ka tas tiek darīts ļaunprātīgi, lai rastu iespēju no izputinātajiem, izmisušajiem un morāli sagrautajiem latviešiem pārņemt to resursus, un turpmāk tos izmantot savās mantkārīgajās interesēs. Šādu rīcību es uzskatu par noziedzīgu. Un ko gan gaidīt? Vai to, ka okupācijas vara pēkšņi būs kļuvusi draudzīga okupētās valsts tautai? Un kāda gan nozīme tam, ka valsts pārvaldnieki ir cilvēki ar latvisku izcelsmi.

Arī mani ir skārusi šī deportācija. Latvijā ir radīti tādi apstākļi, kuru dēļ man nav iespējams uzturēt savu ģimeni. Tuvākajās dienās es dodos prom no Latvijas.

Ja Latvija būtu patiesi neatkarīga, tad šīs situācijas labošana nesagādātu nekādas grūtības.

Ņemot vērā visu minēto es varētu atteikties no šīs viltus valsts pilsonības, taču tādējādi es vēl vairāk pasliktinātu savu stāvokli, apgrūtinot dažādu formalitāšu kārtošanu utt., tāpēc nolemju pilsonību saglabāt.

Man nav zināma precīza turpmāka dzīves vietas adrese, kur saņemt Jūsu atbildi, tāpēc lūdzu, to publicēt laikrakstā «Latvijas Vēstnesis». Uzsveru, ka vēlos zināt tieši Jūsu, nevis jūsu kancelejas darbinieku viedokli. Ja nu tomēr nevēlaties savu viedokli darīt zināmu tik plašam sabiedrības lokam, tad to sūtiet manām uzticības personām – biedrībai «Latvietis», Brīvības ielā 90-97, Rīgā.