Pirms š. g. 16. marta Latvijas radio izskanēja doma, ka latviešu leģionāri savu svētku dienu (todien 15. un 19. latviešu divīzijas pirmoreiz kopā cīnījās Veļikajas upes krastos) izvēlējušās nepareizā datumā, jo tad šīs latviešu vienības esot atradušās citas, ne savas valsts, proti, Latvijas, territorijā. Pats esmu šī laika liecinieks.

Tā nu liktenīgi bija iegadījies, ka tieši tad 19. divīzijas pirmais komandieris oberfīrers Šults (Schuldt) bija kritis, bet viņa vietnieks štāba kājnieku priekšnieks pulkvedis V. Veiss nāvīgi ievainots. 15. divīzijas komandieris oberfīrers Heilmanis bija atvaļinājumā, un abās divīzijās augstākais dienesta pakāpē bija palicis 15. divīzijas kājnieku priekšnieks virspulkvedis Silgailis.

Tā kā tieši šajā laikā sākās krievu (padomju) lieluzbrukums un jauni komandieŗi nebija atsūtīti, korpusa štābs pavēlēja abu divīziju komandēšanu uzņemties viņam. Šī bija vienīgā reize, kad abas divīzijas cīnījās reizē un latviešu virsnieka vadībā. Taču par cīnīšanos svešā teritorijā vēl var strīdēties.

Lasot vēsturnieku un publicistu darbus par 1920. gada 11. augustā noslēgto Latvijas un padomju Krievijas miera līgumu, kā arī par robežām, jāsecina, ka noteiktā Latvijas austrumu robeža nebija latviešu etniskā robeža, bet gan Vidzemes un daļas Vitebskas guberņas robeža, ar nelielu ieguvumu - Abrenes jeb Pietālavas 6 pagastiem. Aiz tās austrumos palika plaši tolaik latviešu apdzīvoti apgabali.

Tālāk lai stāsta fakti. Piemēram: ģenerālis Peniķis grāmatā «Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture» rakstīja: «Kad 1920. gadā mūsu (latviešu) kaŗavīri atbrīvoja (no lieliniekiem) austrumu un dienvidaustrumu Latviju, viņi gāja līdz Osvejai un tālāk tik tālu, cik dzirdēja iedzīvotājus runājam latviski.» Sarkaņas (Krasnogorodskoje) pilsētiņu latvieši ieņēma 1920. gada 3. februārī, t.i., krietnu gabalu viņpus tagadējās robežas. Tajā pašā dienā latvieši bija arī viņpus Drisas (tag. Verchodvinskas) pilsētas un Osvejas ezera. Pamieru ar lieliniekiem tūlīt arī noslēdza 1920. gada februāŗa pirmajās dienās. Pēc pamiera līguma Drisa, Osveja un Sarkaņa palika Latvijas pusē.

Tālāk: cariskās Krievijas tautu skaitīšanas reizē 1897. gadā iedzīvotājus grupēja pēc tautībām, un Ostrovas, Opočkas, Sebežas un Drisas apriņķos sevi par latviešiem uzdevuši vairāk nekā 50% iedzīvotāju. Divdesmito gadu liecības ir apkopotas dažādās publikācijās, kas atklāj, ka 1. Pasaules kaŗa bēgļi, nokļuvuši šajos rajonos, varējuši sazināties ar vecāka gadagājuma vietējiem iedzīvotājiem latviski, latgaliešu izloksnē. Arī man personiski, atpūtas laikā 1944. gada marta beigās kādā sādžā starp Abreni un Puškingoriem kāda vietējā iedzīvotāja - skolotāja - stāstīja viņai, vēl mazai meitenei, ģeds (vectēvs) teicis, ka viņa jaunībā šai apkārtnē visi runājuši latviski. Bet Staļina laikos iedzīvotāji esot mainīti, t. i., notikusi etniska tīrīšana. Stāstīja arī kāds vecāka gadagājuma leģiona kaprālis: «Kad mēs, toreizējie sarkanie strēlnieki, pēc kaŗa 1920. gadā braucām atpakaļ uz Latviju, teicām virsniekiem, kas Zilupē mūs sagaidīja, neko Latvijas labā neesam darījuši, un piedāvājām ar ieroču spēku atgūt latviešu zemi līdz Veļikajas (senāk - Mudas, Mudavas) upei, bet virsnieki norādīja, ka to nevar, jo ar Krieviju pašlaik noslēgts pamiers.» Šis kaprālis vēl teica, ka fronte pie Veļikajas upes esot jāsarga, jo tā esot latviešu vēsturiskā robeža.

Arī Atskaņu un Rusova chronikās un Livonijas ordeņa dokumentos ir atzīmēts, ka īstā pleskaviešu zeme atrodas aiz Mudes (Veļikajas) upes. Šaipus tās esot tikai nenoteikta robežjosla.

Sakarā ar leģiona pulkveža Oša savākto materiālu publikāciju 1949.gadā Vācijā iznākošajās Latviešu Ziņās (Eslingenē) atsaucās vēstures pētnieks, mag.hist. Stalšāns, kas pēc tam kopā ar lietuviešu trimdiniekiem Čikāgā 1958.gadā izdeva grāmatu «Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi». Tā balstās uz dažādu vēsturisku dokumentu izvērtējumu un rāda, kā baltu tautas vēstures gaitā zaudējušas savas etniskās territorijas ne tikai slavu iekaŗojumu dēļ, bet arī pašu baltu valdošo šķiru tuvredzības dēļ. Vai tas nav attiecināms arī uz šodienu? Kādēļ 1920. gada augusta sarunās ar padomju Krieviju latviešu puse tik viegli atsacījās no latviešu apdzīvotām austrumu territorijām? Tomēr liktenīga sakritība: sarunu laikā sarkanā armija ģenerāļa Tuchačevska vadībā stāvēja pie Varšavas un poļi to izmisīgi aizstāvēja, Vācijā tika gatavota revolūcija, un tās izdošanās gadījumā - «maršs» līdz Atlantijas okeanam! Iecerētā vispasaules revolūcija! Tikai toreiz kāda Maskavas vadoša polītiķa (domājams, Staļina) kļūdaina pavēle lika šai ofensīvai sabrukt. Šīs padomju ofensīvas laikā tad arī notika miera sarunas Latvijai ar padomju Krieviju. Krievijas delegācijas vadītājs Jofe silti ieteica Latvijas delegācijai pieņemt guberņas robežas variantu, jo pēc uzvaras pār poļiem sarunas vispār varot nonākt strupceļā. Par kaut kādu plebiscītu šajos austrumu rajonos nevarot būt pat runa. Šādos apstākļos 1920. gada 11. augustā Latvijas delegācija parakstīja miera līgumu un, par spīti dažu sabiedrībā pazīstamu darbinieku iebildumiem, abas puses to ratificēja. Drīz pēc tam, it īpaši 1937. gadā, zaudēto apgabalu iedzīvotāji daļēji tika pārvietoti un zeme rusificēta.

Tādējādi var pieņemt, ka latviešu leģiona karavīriem bija morālas tiesības cīnīties savas austrumu likteņupes Mudes (Mudavas) krastos, aizsargājot aizmugurē esošo tautu no iespējamā likteņa, kāds piemeklējis jau zaudētās territorijas.

Izvirzīt šodien kaut kādas likumīgas tiesības uz šiem zaudētajiem apgabaliem, protams, būtu neprāts, jo tās pieder vēsturei. Bez tam šodien ir pietiekami lielas problēmas pašu zemē: «integrācijas procesa» sekas var būt pilnīga latviešu etniskās territorijas zaudēšana. Šai lietā zināmu mācību varētu rast jau minētajā Stalšāna grāmatā, kā mazinājušās baltu tautu apdzīvotās territorijas kā austrumos, tā rietumos un dienvidos.

Nožēlas vērta ir arī nelielo Baltijas tautu nesaprašanās. Šķiet, visos nesenās pagātnes notikumos ir darbojusies un joprojām vēl darbojas kāda melna, ļauna roka, kas slepeni dara savu netīro darbu, traucējot šīm kopīgā likteņa valstīm savstarpēji saprasties un vienoties par kopēju rīcību.

Baltijas valstīm ir jārod kopēja valoda, citādi varam (kā tautas vai valstiņas) noslīkt vai nu austrumu vircas bedrē vai rietumu ķīmijas mucā. Piezīmēju, ka tā domāju ne tikai es.