Latvijas Republikas
Datu valsts inspekcijai

Mājas lapas latvietis.com sadaļa «Melnā grāmata» ir L. Inkina privāta iniciatīva un saskan ar biedrības «Latvietis» dibināšanas mērķiem.

Biedrība «Latvietis» ir brīvprātīga, Latvijai lojālu latviešu organizācija, kuŗa darbojas saskaņā ar biedrības statūtiem un iekšējās kārtības noteikumiem par organizācijas iekārtu, dalībnieku pienākumiem un tiesībām.

Biedrības mērķi ir izkopt, padziļināt un nostiprināt Biedrības dalībniekos patriotismu un latviešu nacionālo kultūru, morāli un attīstīt latvisku domāšanu, – latvieša lepnumu. Aizstāvēt latviešu sociālās intereses un polītiskās tiesības; panākt lai Latvijā latviešiem būtu pirmtiesības kuŗas atļauj ieviest ANO starptautiskā līguma par civilajām un polītiskajām tiesībām fakultātīvais protokols, kuŗš pieņemts 1966. gada 16. decembrī ar ANO rezolūciju 2200A (XXI). Stājies spēkā 1976. gada 23. martā un ko Latvijas Saeima ir pieņēmusi 1994. gada 10. maijā.

«Melnās grāmatas» mērķi ir –

1. dokumentēt noziegumus pret latviešu tautu un vākt pierādījumus par genocīdu pret latviešiem;
2. kopš Latvijas formālās neatkarības atjaunošanas ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, lai mēs visus Latvijas polītiķus un Latvijai naidīgas personas varētu izvērtēt ne tikai pēc viņu jaukajām priekšvēlēšanu runām, bet arī pēc viņu darbiem šodien un iepriekš;
3. izvērtēt Latvijas un ne tikai Latvijas polītikā iesaistīto personu paveikto nevis kaut kādā abstraktā polītikas laukā vai kaut kādas abstraktas valsts vai vispārējas labklājības vārdā, bet gan tieši Latvijas un latviešu tautas labā.

Tas saskan ar biedrības «Latvietis» dibināšanas mērķiem.

Cik mums ir zināms, «Melnajā grāmatā» publicētās personas savā līdzšinējā rīcībā ir bijušas naidīgi noskaņotas pret latvisku Latviju. Mēs uzskatām, ka ne tikai esam tiesīgi šādu infromāciju vākt, apkopot un publicēt (laikrakstos, grāmatās un internetā), bet tas ir arī mūsu pienākums, kuŗš izriet no mūsu sirdsapziņas un sakņojas mūsu pārliecībā. Jūsu minētais, ka ir izpausti dati par «Melnajā grāmatā» publicēto personu iepriekšējām darba vietām mums nav pieņemams, jo darbs Padomju savienības komūnistikās partijas aparātā, kas ir noziedzīga organizācija un PSRS Valsts drošības komitejā, kas bija komūnistikās partijas represīvais orgāns, nav uzskatāms par vienu no darbiem, bet gan par apzinātu noziegumu pret latviešu tautu un Latvijas valsti.

Jebkuŗš, kas Latvijā publiski demonstrē PSRS un tās faktiskās mantinieces Krievijas varas un pārākuma simbolus un ar tiem dižojas, izrāda savu necieņu pret Latvijas valsti un latviešu tautu un priecājas par tās pakļaušanu. Šāda provokātīva rīcība vairs nav uzskatāma par šo personu privāto dzīvi, un tāpēc ziņām par tiem, kas demonstrātīvi izrāda necieņu pret Latvijas valsti un latviešu tautu, jākļūst sabiedrībai plaši pieejamām. Redzot varas nespēju apzināt šādas (riska grupā) esošas personas, uzskatījām par savu pienākumu pievērst sabiedrības uzmanību šīm personām. Mūsu iecere ir izdevusies un šobrīd vairs nav aktuāli publicēt «okupantu autoparku» citā redakcijā, jo sabiedrība mūsu centienus ir sadzirdējusi, pievērsusies šai problēmai un meklē risinājumus. Protams, šī cilvēku daļa, kura dižojas ar Krievijas varas un pārākuma simboliem un ar tiem izrāda savu necieņu pret Latvijas valsti un latviešu tautu un priecājas par tās pakļaušanu, nav pārliecināma ar represīvām metodēm. Tam ir nepieciešams ilgstošs skaidrošanas un izglītošanas darbs. Un šis darbs nav paveicams sabiedriskā kārtā. To līdz šim pastāvošā vara veic formāli, un mēs ceram, ka šī atgadījuma rezultātā vara sasparosies.

Ja ir kāds likums, kuŗu ierēdņi nepareizi interpretē, vai kādas kļūdas dēļ pieņemts likums, kuŗš kaitē Latvijai un latviešu tautai, Jums ir jāierosina šādus likumus atcelt vai grozīt, nevis represēt tos, kas nesavtīgi rūpējas par latviešiem.

Mums ir aizdomas, ka valsts varas vēršanās pret mūsu organizāciju (Jūsu personā) ir atbilde mūsu iesniegtajai vēstulei Saeimai un Ministru Kabinetam 11.01.2010. Varai vienkārši nav vēlmju civīlizēti šo sasāpējušo problēmu atrisināt, un tā cenšas mūs apklusināt par formālu ieganstu izmatojot «Melno grāmatu». Mūsu vēstules īss pārstāts ir šāds.

Latvijas Republika ir proklamēta 1918. gada 18. novembŗī ar domu, lai nodrošinātu latviešu tautai to, ko nav iespējams nodrošināt nevienā citā valstī. Tas ir – tikai Latvijā latviešiem ir tiesības pašnoteikties, kopt savu kultūru, radīt savai eksistencei piemērotus apstākļus, veidot kuplas ģimenes un dzīvot latviskā vidē.

Biedrība «Latvietis» uzskata, ka latvieši savā dzimtenē ir nonākuši tādā situācijā, ka bez īpašu apstākļu radīšanas nav iespējams apturēt to izmiršanu. Lai latvieši sasniegtu pirmskaŗa demografisko līmeni (nepaliktu bez mājokļa un pārtikas, neatteiktos no bērnu radīšanas un audzināšanas, kā arī neizceļotu minēto iemeslu dēļ uz citām zemēm), ir nekavējoties nepieciešams latviešiem Latvijā radīt tādus apstākļus, kas veicinātu to skaita pieaugumu.

ANO starptautiskā līguma par civilajām un polītiskajām tiesībām fakultātīvais protokols, kuŗš pieņemts 1966. gada 16. decembrī ar ANO rezolūciju 2200A (XXI), stājies spēkā 1976. gada 23. martā, un to Latvijas Saeima ir pieņēmusi 1994. gada 10. maijā. Šīs Konvencijas 4. pants nosaka: «Kritiskā situācijā, kad ir apdraudēta nācijas dzīvība un ja tas ir oficiāli pasludināts, šīs konvencijas dalībvalstis drīkst veikt pasākumus, kuŗi atšķiras no šīs Konvencijas noteiktām saistībām tādā mērā, ko nosaka situācijas kritiskums.» (Ja tie ir pretrunā ar dalībvalstu citām starptautiskos likumos noteiktām saistībām, tad no tām ir jāatsakās).

Lai to sasniegtu, saskaņā ar ANO starptautiskā līguma par civilajām un polītiskajām tiesībām fakultātīvo protokolu, ir nepieciešams veikt pētījumus un ar precīziem datiem pierādīt, ka latvieši izmirst. Tad Latvijas valdībai šis fakts ir starptautiski jāpasludina. Tas dos tiesības pieņemt likumus un ar tiem noteikt latviešiem Latvijā pirmtiesības. Praktiski tas nozīmē, ka vispirms ar darbu ir jāapgādā latvieši, pensijas vispirms ir jāmaksā latviešiem, latviešu ģimenēm par katru jaundzimušo bērnu ir jāmaksā pabalsts, kas ir līdzvērtīgs vidējai algai valstī. Tikai šāda valsts attieksme spēj nodrošināt latviešu tautas izdzīvošanu.

Valsts resursu izlietošana visu Latvijā dzīvojošo labklājībai nesaskan ar Valsts dibināšanas mērķi un pastāvēšanas jēgu.