Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Un mūsu šī Baltajā jūrā mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, –
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.

Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta, –
Tā zeme ir mūsu, ir mūsu – jā gan!
Caur simtgadu vaidiem, zem svešnieku spaidiem
Šobaltdien vēl dzirdi – latvju mēle te skan.

Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas
Latvju tautai sensenis līdzdotais pūrs.
Tā zeme ir mūsu. To nedos vairs svešiem
Ne zemgal’s, ne latgal’s, ne sēlis, ne kūrs.

Vilis Plūdons

18. Novembris man nozīmē Latvijas pasludināšanu par pastāvīgu, neatkarīgu un demokrātisku valsti. Tas ir pagrieziens latviešu tautas dzīvē, nekad neaizmirstams un dziļi sirdī ieslēdzams.

Ja nebūtu varoņu, kas šo brīvo valsti izcīnīja, nebūtu arī šodienas. Paldies Dievam, tādas, kāda tā vēl ir! Tādēļ par visu savu dzīvi, kas es esmu un kas man ir, esmu pateicīgs šiem varoņiem. Par valsti, ko sauc par Latviju, kurā ar vien skan latviešu valoda un kurā dzīvoju!

Visā garajā latviešu tautas mūžā nav otras dienas, kas būtu stādāma blakus 1918. gada 18. novembrim – slavas un pateicības dienai. Aiz tās aizvijās gadu simti un laikmeti ar latviešu cilšu darbu, ziedošanos, cīņām un neskaitāmiem upuriem. Nelokāmā, neizdzēšamā uzticībā un sīkstā apbrīnojamā varonībā, garajā gadsimtu gājumā šīs latvju ciltis sargāja šo zemi pie Baltijas jūras krastiem, ticībā uzskatot, ka Dievs viņiem to ir dāvinājis kā dzīves un mājas vietu.

Dievs arī pagodināja šo uzticību, darba mīlestību un ziedošanos, šo tūkstošgadīgo sapni par tautas brīvību, ar tā piepildīšanos 1918. gada 18. novembrī. Dzīve risinājusies, kā rakstīts Svētajos rakstos V. Derībā:

«Dievs nes savu tautu, savus ļaudis no senajām dienām».

Mēs šodien gribam pateikt latviešiem, ka viņi ir augstākās mīlestības piemērs savai tautai un tēvzemei un ir Kr. Evaņģēlijā norādītā vēstījuma apliecinātāji:

«Nevienam nav lielākas mīlestības kā ja kāds nodod savu, dzīvību par saviem draugiem.» (Jāņa 15:14)

Lai cik zemu pateicībā un bijībā latviešu tauta nenoliektos un neslavētu viņu nopelnu – tas nebūtu pietiekoši. Par dzīvībām iegūtās dāvanas saņemšanu, – pateicība, – vārdos vien nozīmē maz vai pilnīgi neko!

Tai ir jābūt apliecinātai ar sekošanu viņu darbiem, kalpošanu un ziedošanos. Latviešu tautas augstākais pienākums šo svēto mantojumu sargāt, mīlēt un pasargāt kā dārgāko tās dzīvei, jo, pazaudējot šo mantojumu, būs bojā gājusi arī pati tauta.

Svēta ir tā vieta, kur mūsu tautas varoņi atdusas, un, kad tur nonākam un apstājamies, lai garā novelkam savas kurpes! Ja nebūtu mūsu tautas varoņu, nebūtu arī mūsu valsts un arī ne mēs te šodien. Mūžīga slava un pateicība lai ir tādēļ kritušajiem kā arī dzīvajiem varoņiem.

Bet vai mēs šodien ar savu rīcību neiznīcinām to, kas par tik lielu cenu – dzīvības atdošanu – iegūts?

Mēs nedrīkstam padoties! Kas tic, tas uzvar!

Būt pašiem kungiem savā dzimtajā zemē un pašiem sev likumus lemt.

Tikai latviešu valoda un dziesma lai skan pilsētās un laukos, un tikai latvietis lai ar šo zemi un ievāc tās augļus.

Vēlējumu gribam izteikt arī ar tiem vārdiem, ar kādiem reiz lielais pravietis, Mozus uzrunāja jūdu tautu un aicināja uz izšķiršanos: Es šodien piesaucu debesi un zemi par lieciniekiem par jums, es esmu licis jums priekšā dzīvību un labumu, kā arī nāvi un ļaunumu. Tad nu izvēlies dzīvību, ka tu dzīvo un tavs dzimums»

Bet ja tava sirds griezīsies un ļausies pavesties pielūgt citus dievus un tiem kalpot, tad es jums pasludinu, ka jūs pavisam iesiet bojā.»

Ja mēs esam gatavi teikt to pašu par savām pilsētām, savu zemi un Dievnamiem, tad mūsu tauta nezudīs.

Sveicam latviešus Latvijas valsts proklamēšanas svētkos! Vēlam veiksmi un panākumus turpmākā cīņā par latviešu tautas tiesībām!

Biedrības «Latvietis» prezidents
Kārlis Zuika, BD,
Biedrības priekšsēdis
Jānis Kušķis