Šītē tur, šītē te, šotē visapkārt. Šītešotējas televīzijā, radio, saeimā, konferencēs, sapulcēs, sēdēs. Un artin ar gan ar arklu, gan ecēšām, gan ar jebko, kas uzkrīt uz mēles. Un ar tīrumu, dārzu, pļavu, ar paši savu dzīvi, miesu un smadzenes.

Bet vai jūs zināt, kas ir šote, tote, šīte, tiete, šoste, toste? Nezināt? Es arī nē, bet nojaušu gan. Tā ir tā lielākā laikmeta -šana, kas pazīstama jau sen. Par to rakstīja Krievijas Impēriskās Akadēmijas īstenais loceklis Avenariuss, 19. gadsimta otrā pusē pētīdams sudāvus, par kuriem tā laika vēsturnieki rakstīja, ka tie izzuduši pēkšņi, nezināmu iemeslu dēļ. Taču Avenariuss pierādīja, ka pie vainas bija krievu kņazi, it īpaši vikingu izcelsmes Valdimirs (Vladimīrs), kas viņus izkāva, bet pat līdz 1860. gadam sudāvu bijušajās teritorijās Baltkrievijā esot saglabājusies šī spītīgā tauta. Taču katrā sādžā runājot tā, ka kaimiņš nesaprot kaimiņu, jo vienā sādžā esot dzīvojuši gaišmatainie sudāvi, otrā – melnīgsnējie slovēņu pēcnācēji, kam pašiem savas valodas nebija, trešā – lietuvieši, ceturtajā – sarkanmatainie vikingu un slovēņu kopīgie pēcnācēji. Sarunājās ar žestiem, lamu vārdiem. Tā bija visīstākā šītešotēšanās. Tad krievu kņazi ara gan ar ieročiem, gan cietumiem, ara dzīvu miesu, visur ieviesa krievu valodu, kas netika pieņemta. Un katra ienākusī tauta runāja savā valodā, kamēr neizveidojās Baltkrievija, Ukraina un Lietuva un neieviesa valsts valodas jēdzienu. No Sudāvijas izdalījās treju valstu novadi, bet no valodu konglomerāta izdalījās baltkrievu valoda. Viens otrs sudāvs vēl ir saglabājies Serbijā kopš 830. gada, kad kāds vikingu konungs viņus atbrīvoja no verdzības Bizantijā un nometināja savā cietoksnī Dienvidslāvijas teritorijā.

Mūsu tautietis, bijušais Padomju impērijas Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūta direktors Nikolajs Reimers bioloģijā ieviesa jēdzienu par biosfēras sistēmu, tostarp arī rasu un nāciju dinamisko līdzsvaru, atklāja un publicēja bioloģisko sistēmu un sabiedrības dinamiskā līdzsvara pastāvēšanas, saglabāšanās un atjaunošanās pamata likumus. Savas atziņas sāka publicēt, kam sekoja padzīšana no Zinātņu Akadēmijas un represēšana. Vēlāk viņš šos likumus apkopoja un izdeva nelielā grāmatiņā «Dabas ābece» krievu valodā, kas iznāca tā sauktajā bibliotēku sērijā. Tāpēc šis izdevums ir sastopams vienīgi lielākajās Nacionālajās un Akadēmiskajās bibliotēkās.

Biosfērā nepastāv absolūts līdzsvars – tas vienmēr ir dinamisks, katram stāvoklim katrā biotopā atbilst noteikta vides kvalitāte, kurā dzīvo būtņu, tostarp cilvēku, kopības var pastāvēt. Nojaucot dinamisko līdzsvaru, tās nespēj izdzīvot un pakāpeniski iet bojā, nekādas stimulācijas nespēs glābt. Viens no vides kvalitātes rādītājiem ir sugu un nāciju konglomerāciju iekšējās kvantitatīvās attiecības. Svešķermeņu jeb svešu sugu piejaukums vai sugas fiziskā iznīcināšana vairāk par 5 %, stabili izveidotas dabas vides strauja mainīšana izraisa dinamiskā līdzsvara zudumu. Jo fiziski augstāk attīstīta suga, jo pieļaujamā piejaukuma vai fiziskā zuduma norma ir augstāka. Taču visām sugām, tostarp nācijām un tautām, pēc zuduma vai piejaukuma vairāk par 30 % dinamisko līdzsvaru atjaunot vairs nav iespējams, ja vien netiks veikti pasākumi piejaukuma samazināšanai līdz minimumam, t.i., līdz 10 - 15 %.

Pēc disidentisko dzejnieku Annas Ahmatovas un Nikolaja Gumiļeva dēla, ģeogrāfijas un vēstures zinātņu dubulta doktora, uz 25 gadiem Sibīrijas tundrā izsūtītā Sanktpēterburgas Universitātes profesora Ļeva Nikolajeviča Gumiļeva attīstītās etnoģenēzes teorijas atziņām nācijas sociālā un fiziskā dinamiskā līdzsvara izzušanas, agonijas iestāšanās pamatpazīmes ir atteikšanās no saviem pasionāriem jeb nacionālās pašapziņas uzturētājiem, ja vien tos jau nav izkāvuši iekarotāji; dzimtās valodas izjūtas zaudēšana un tai sekojoši valodas kropļojumi, ko apzināti ievieš iekarotāji, pakāpeniska valodas kvalitātes zaudēšana, kam seko atmiršana; pakāpeniska patriotisma un dzimtenes mīlestības izzušana, kā arī amoralitātes pieaugums, slepkavības, likumu pārkāpumu palielināšanās.

Nebūsiet taču aizmirsuši, ka pirmie izvestie 1941. gadā bija 36000 latviešu inteliģentu, kurus etnoģenēzes teorijā sauc par pasionāriem, bet senči sauca par tiem, kas valda pār tautas prātiem. Ja šim skaitlim pieskaita pārējos represētos latviešus, karā kritušos un uz ārzemēm aizbraukušos, tad latviešu nācijas fiziskais zaudējums pārsniedz 30 %. Tas ir neaizvietojams zaudējums, jo jaunā latviešu inteliģence ir zaudējusi pēctecību, kā arī latviskuma izjūtu. Lai fiziskais zaudējums būtu iespaidīgāks, Latvijā tika ievesti sveštautieši, kuru skaitliskais sastāvs sasniedz 40 %. Pēc «Latvijas ceļa» gājēju iniciatīvas tie palika Latvijā arī pēc brīvības atgūšanas, jo tā laika vadoņi atteicās no Jeļcina jautājuma par pilnīgu deokupāciju, ieskaitot bijušo PSRS pilsoņu izvešanu, kā to prasa ANO Deklarācija. Tādējādi pašu vadoņi iemitināja lapsu cāļu kūtī, izslēdzot iespēju novērst dinamiskā līdzsvara grīļošanos uz izmiršanas sliekšņa pusi. Nu mūsu politiķi vairs nepiemin latviešu tautu, bet runā par jaunas Latvijas tautas taisīšanu, saucot to par sabiedrības integrāciju. Tā jau ir aršana dzīvā savas tautas miesā un smadzenēs. Nu ir radīti visi priekšnoteikumi arī valodas pakāpeniskai aizvietošanai ar šītešotēšanos.

Šītešotēšanās sākas tāpēc, ka cilvēki pamazām un pakāpeniski zaudē dzimtās valodas izjūtu, nespēj atrast vai arī aizmirst piemērotus vārdus. Tāpēc tos aizvieto ar parazitāriem vārdiem un vietniekvārdiem, kam pilnīgi nevietā pievienots vietas apstākļa vārds. Tā kā arī Latvijā šītešotēšanās iet plašumā, tad nākas secināt, ka pat valdošajās politiskajās un zinātnieku aprindās ir daudz cilvēku, kas zaudējuši dzimtās valodas izjūtu. Lai šītešotēšanās iznāktu jautrāka, tad, ir sākuši lietot seno prievārdu un saikli ar vietā un nevietā, neņemot vērā latviešu gramatikas likumu par darbības vārdu biedrošanos ar noteiktiem prievārdiem un noteiktām partikulām. Pat žurnālisti, kuru ierocis ir valoda, nekautrējas šītoties un šotēties, art, kur latvietis nekad neara.

Kopš tā laika, kad Kurzemes hercogs pārdeva latvju zemi Krievijas impērijai par vienu nakti gultā ar carieni Katrīnu. Vai atcerieties, kā Katrīna lika ieģērbt karavīrus triko, lai labāt varētu izvēlēties puisi ar dižāko... nākamajai naktij, ka starp šiem zēniem visbiežāk gadījās latviešu rekrūši? Latviešiem uzspieda krievu valodu iestādēs un skolās. Latviešu valodā tika ievazāti krieviski teicieni, kuros, piemēram, prievārdu un saikli *ar sāka lietot par partikulu. Senajā baltu kopvalodā (ide) un vēlākajā latviešu valodā *ar lietoja vienīgi partikulas ‘arī’ un saikļa ‘un’ nozīmē. Arī pārējās Eiropas un Āzijas ide valodās vēl tagad *ar lieto vienīgi minētajā saikļa un partikulas nozīmē. Lietuviešu valodā a? ir jautājuma partikula, kuru lieto nozīmēs ‘vai’, ‘arī’. Grieķiem ?ra un tā saīsinātā forma ?r izsaka secinājumu ‘nu’, ‘tātad’. Armēņi to lieto ‘pie’ un ‘pēc’ nozīmē. Literārajā krievu valodā co (c) lieto ar ģenitīvu vairākās nozīmēs: ‘no’, ‘aiz’ (cēloņa nozīmē), ‘kopš’, kamēr latviešu valodā ‘ar’ lieto tikai akuzatīvā, izņemot dažas stabilas vārdu kopas, kas aizgūtas no krievu valodas. Pēc Mīlenbaha domām prievārds no saikļa ar radies, saplūstot divām teikuma konstrukcijām, piemēram, «tēvs dēlu (instr.) gāja» un «tēvs, ar [arī, un] dēls, gāja». No krievu valodas tika aizgūtas tādas stabilas vārdu kopas kā teicieni «ar priekšnieka atļauju», «rakstīt ar lielo burtu», «pulks ieņēma ciematu ar kauju», kamēr citās vārdu kopās ar palika kāds bija - tas ir lietojams ar lietvārdu instrumentālī. Blakus tam latviešu valodas darbības vārdi ir lietojami vārdu kopās ar partikulām noteiktos locījumos tā pat, kā vācu valodā. Būtu ļoti skumji, ja latviešu žurnālisti to nesaprastu. Un tomēr daži žurnālisti viņpus televīzijas ekrāna lieto salikumu «turpinām ar...», kaut gan turpināt var vienīgi no kādas vietas vai līdz kādai vietai, piemēram, «žurnālists turpināja vest mēslus no kūtspakaļas», jo vajadzētu vaicāt «turpināt ko», nevis «turpināt ar ko». Žurnālistam jau nu vajadzētu zināt, kā jau minēju, ka latviešu valoda ir ide valodu vecākais relikts un tāpēc jāsaglabā kā pasaules kultūras mantojums.

Kopš Krievijas impērijas taisīšanas laikiem bija zināms, ka pārkrievot ir vieglāk tādu tautu, kas ir zaudējusi savas valodas izjūtu. Tagadējie Latvijā dzīvojošie un pārkrievotie Krievijas impērijas nomaļu nacionāļu pēcnācēji, kas sevi dēvē par krievvalodīgajiem, neatkarīgi no saviem nolūkiem, turpina latviešu valodas iznīcināšanas politiku, jo viņi baidās zaudēt saikni ar Krieviju, kālab vietā un nevietā sūdzas starptautiskajās instancēs par neesošiem cilvēktiesību pārkāpumiem, aizmirstot cilvēktiesību Konvencijas pantu, kurā ir rakstīts par pašsaglabāšanās tiesībām, kas tiek atzītas par augstāk stāvošām, nekā indivīdu cilvēktiesības. To ir aizmirsuši arī Latvijas tagadējie politiķi. Kaut gan neviens emigrants nav rakstiski lūdzis Latvijas valstij politisko patvērumu, kā tam vajadzētu būt pēc Konvencijas panta un burta, mūsu valdība tiem jau piešķir pilsonību par skaistām acīm. To darot, neaizmirsīsim, ka laiki gan ir mainījušie, bet tagadējā Krievija arvien vēl ir impērija, kuras ideologi tīko pēc Baltijas jūras kā loga uz Eiropu ar vēl lielu pārliecību, ka latviešu nācijas idejas nesēji ir iznīcināti, tā ka tie paši sevi iznīcinās, tikai nedaudz vēl jāuzspiež un jāpakūda. Tālu jau nav jāmeklē piemēri. Taisīdami to jauno Latvijas tautu, mūsu tiesību sargātāji ir sākuši vērsties pret nacionālām izpausmēm.

Neaizmirstiet, ka latvieši ir baltu civilizācijas 14 tūkstoš gadu vecs relikts, kas ir ļoti jūtīgs pret sociālām un vides izmaiņām, kuru dēļ pārstāj vairoties. Tur nelīdz ne stimulēšana, ne valodas aizsardzība ar likumu, jo vienmēr atradīsies kāda sprauga, kurā ieperināties antinacionālajam vīrusam. Izmiršana turpināsies, ja netiks izmainīta sociālā vide, atbalstīta zemkopība, kas vienmēr ir bijusi godprātīgu nacionālo kadru kalve. Nav cerams, ka izdosies latviešu valodu saglabāt līdzīgi mirušajai latīņu valodai, jo tai nav izplatības, kaut gan visas pasaules zinātnieki atzīst, ka tā ir pamatu pamats, kas ļauj ieskatīties indoeiropiešu aizvēsturē, lai izprastu mūsdienu notikumus. Visas citas indoeiropiešu valodas ir izmirušas līdz ar tajās runājušajām tautām. Ja nebūs tajā runājošas tautas, tad šā vai tā jauntaisāmā Latvijas tauta runās citā valodā, kā tas ir tagad visā Eiropā, kur iznīcinātas un svešiniekos asimilētas senās baltu tautas. Tāpēc esiet piesardzīgi, politiķu kungi un kundzes, jebkura jauna jūsu kļūda latviešiem būs pēdējā! Kāpēc gan tad jūs esat vajadzīgi, ja savas tautas pašsaglabāšanās nav jūsu prioritāte kā tam vajadzētu būt civilizētā sabiedrība, jo civilizācijas pamata pazīme ir spēja pašsaglabāties?

1. Н.Ф.Реймерс. Азбука природы. Микроэнциклопедия биосферы. Москва, Наука, 1980.

2. Л.Н.Гумилев. Этногенез и биосфера Земли. Ленинград.,1990. См. также: Л.Н.Гумилев. Этногенез в ландшафтах. Социально-этнические пролемы природы. В сборнике: Человек и природа. Народный университет, Москва, Знание, 1988, вып. 10.

Oļģerts Ziļickis