Latvieši nekad nav bijuši vāja tauta. Jau senos laikos varens pilskalnu tīkls ir aizsargājis seno latviešu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu zemju robežas. Tikai ar zemisku viltību, nodevību un militāru pārsvaru svešiniekiem izdevās iespiesties mūsu zemē. Un tad nāca septiņi atkarības gadsimti, kad latvieši vairs nebija pilntiesīgi saimnieki savā zemē. Bet arī par vergiem latviešu tautu pilnībā tā arī nevienam neizdevās padarīt. Vācieši, poļi, zviedri un krievi – visi viņi gribēja uz mūžīgiem laikiem būt kungi mūsu zemē. Neizdevās! Kaŗš, bads un mēris, draudot ar iznīcību, daudzas reizes šajos atkarības gadsimtos pārstaigāja mūsu zemi. Bet latviešu tauta izdzīvoja! Un tad atnāca 1918. gada 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Pēc septiņiem grūtiem atkarības gadsimtiem latviešu tauta cēlās cīņai, lai atgūtu savu neatkarību, savu zemi un valsti. Un uzvarēja šajā cīņā! Cik vēl ir tādu tautu pasaulē, kas pēc septiņiem pakļautības gadsimtiem ir spējušas saglabāt savu nacionālo identitāti un ilgas pēc brīvības tādā mērā, lai spētu apvienoties kopējā cīņā par savu nacionālo valsti un uzvarēt?

Nē, latvieši nav vergu tauta un nekad tāda nav bijusi! Un tie, kas mēģina mums iestāstīt pretējo, bezkaunīgi melo. Mēs varam lepoties ar saviem senčiem. Mēs varam lepoties ar Latvijas brīvības cīnītājiem. Jo tajā tālajā 1918. gadā polītiskais stāvoklis kaŗa izpostītajā Latvijas teritorijā nedeva nekādas cerības šeit nodibināt neatkarīgu valsti. Labi, ka mūsu tautas vadoņi toreiz nepiederēja pie tiem ļaudīm, kas šodien sevi lepni mēdz dēvēt par reālpolītiķiem. Tad viņi droši vien sēdētu, kasītu pakaušus un domātu, kam izdevīgāk turpmāk padoties kalpībā – vāciešiem vai sarkanajai Krievijai. Labi, ka latviešu tauta toreiz bija pietiekoši apņēmīga un drosmīga, lai šo brīvās, nacionālās valsts ideju ar ieročiem rokās aizsargātu kaujas laukos pret milzīgo ienaidnieka pārspēku. Neviens no viņiem neņēma vērā, ko par to teiks lielvaras Rietumos un Austrumos. Neviens tad nedomāja, vai Eiropā kāds sapratīs un atbalstīs šo cīņu. Viņi uzdrošinājās un izdarīja….

Tādēļ 18. Novembris ir lieli svētki visiem latviešiem un Latvijas patriotiem. Mēs izkaŗam savus nacionālos karogus, jo tā ir MŪSU valsts dzimšanas diena. Mēs godinām latviešu tautas varonību un izjūtam lepnumu par savu piederību šai stiprajai, sīkstajai drošsirdīgo cīnītāju un zemes arāju tautai.

Bet tiem latviski runājošajiem kosmopolītiem, kas sevi uzskata par pasaules pilsoņiem, 18. Novembris nav svētki. Tas viņu uztverē ir tikai kādas vienas pasaules valsts proklamēšanas datums kalendārā. Vienas starp daudzām. Un nebūt ne tās lielākās. Viņuprāt tādas Latvijas valsts nodibināšanu var uzskatīt pat par kļūdu, jo tas tikai vairo sašķeltību un savrupību viņu apziņā mītošajā globālās pasaules ideālā. Arī par nacionālo identitāti viņi runā kā par tumsonīgu pagātnes aizspriedumu, jo neizjūt piederību savai tautai. Viņi domā, ka atsakoties no patriotisma pret savu zemi, valsti un tautu, varēs kļūt par visas cilvēces un pasaules patriotiem. Ja šādā virzienā šie ļaudis turpinās «paplašināt savu apziņu», tad drīz vien parādīsies tādi globālisti, kas uzskatīs sevi par Piena Ceļa vai pasaules Visuma pilsoņiem. Viņi jūsmos par bezgalīgajiem visuma plašumiem un milzīgajām iespējām, ko ietver sevī Visuma izplatījumā peldošās neskaitāmās sauļu sistēmas, bet dzimtās planētas Zemes liktenis viņiem būs vienaldzīgs. Tikpat vienaldzīgs kā savas tautas un Tēvzemes liktenis ir mūsdienu globālistiem.

Kādēļ mūsu prātos tik neatlaidīgi cenšas iedēstīt kosmopolītisma un globālisma idejas? Kādēļ agrāk «skolotāji no austrumiem» mums tik ļoti centās iestāstīt to, cik labi ir dzīvot «lielajā brāļu saimē» un «iet pāri robežām paceltu galvu», bet tagad to pašu cenšas darīt «skolotāji no Rietumiem»? Vai tiešām tas notiek izglītošanas nolūkā? Nez kādēļ tad nevienu visā plašajā pasaulē neuztrauc mūsu zināšanas matematikā, fizikā, ķīmijā, astronomijā? Kāda gan kuŗam būtu darīšana, vai mēs sevi uzskatām par latviešiem un Latvijas patriotiem, vai pasaules pilsoņiem, kam tēvzeme ir visa plašā zemeslode? Kāda cilvēkiem no malas būtu atšķirība, vai mēs mīlam savu Latviju, vai lielā cilvēkmīlestībā mīlam visu pasauli? Lai jau tie latvieši dzied savas dziesmas, svin savus svētkus un lepojas ar savu sarkanbaltsarkano karogu, folkloru, Brīvības pieminekli… Nevienu taču tas netraucē.

Un tiešām, nevienu arī neinteresētu mūsu uzskati par nacionālo piederību un jūtas pret Tēvzemi, ja vien mīlestībai nebūtu vēl viena īpašība, vēl viens tās izpausmes veids.

Mēs rūpējamies par tiem, kuŗus mīlam. Mēs uztraucamies par tiem, kuŗus mīlam. Un dažkārt mēs pat esam gatavi atdot savu dzīvību par tiem, kuŗus mīlam. Ja mēs mīlēsim savu valsti, mēs uztrauksimies par tās likteni un rūpēsimies par labklājību, drošību un tiesiskumu mūsu valstī. Mēs centīsimies izrādīt pretestību katram, kuŗš apdraudēs mūsu valsts un tautas pastāvēšanu. Un mēs ar visiem iespējamiem līdzekļiem pretosimies tiem, kuŗi ar varu vai viltu centīsies paverdzināt mūsu tautu un izlaupīt mūsu valsts resursus. Tāpat, kā to darīja Latvijas brīvības cīnītāji. Tāpat, kā to darīja viņu un mūsu senči, aizstāvot savas likumīgās tiesības.

Valsts un tautas vienotība ir bijis milzīgs šķērslis svešo zemju iekaŗotājiem visos laikos. Tas, ka, mīlot savu tautu un valsti, mēs uztraucamies un rūpējamies par tās likteni, var izjaukt viņu viltīgi sastādītos plānus. Lūk, īstais cēlonis mūsu pastiprinātajā «izglītošanā» kosmopolītisma un globālisma ideju virzienā. Lūk, īstais cēlonis, kādēļ viņi mums cenšas nolaupīt mūsu mīlestību pret Latviju.

Jānis Miezītis