Ar TV un radio palīdzību vi­sai iz­ci­lā vei­dā mūs pie­ra­di­na pie div­va­lo­dī­bas un melīgas informācijas jo abas vien­lai­kus ska­n no ek­rā­na. Ta­ču par Latviešu leģionu runājot, neaiz­mir­sīsim, ka pēc vā­cu ie­nāk­ša­nas Rī­gā vi­su iz­svē­ra mū­su tau­tas gai­šā­kās gal­vas. Un ar šo man ra­du­sies ie­spē­ja pa­rā­dīt fo­to­grā­fi­ju, kāds es iz­ska­tī­jos, kad 1943. ga­dā no ve­se­lī­bas uz­la­bo­ša­nas ro­tas ti­ku no­zī­mēts nu­pat di­bi­nā­tā Lat­vi­jas Le­ģi­ona Štā­ba ēkas ap­sar­dzei: kā­da tad mums bi­ja tā uni­for­ma, kā­das zī­mot­nes, mēs bi­jām no 19. un vēl da­žiem ci­tiem ba­tal­jo­niem, kas jau pul­ve­ri bi­ja dū­šī­gi os­tī­ju­ši pie Pē­ter­pils (Ļe­ņin­gra­das) un ta­gad ti­ka ap­vie­no­ti un ie­gā­ja le­ģi­ona pa­mat­sas­tā­vā, bet jaun­ajiem, kas ti­ka ie­sauk­ti, ne­vis kā mēs, brīv­prā­tī­gie, jo, pie­mē­ram, pa­šu 19. ba­tal­jo­nu for­mē­ja no Lat­ga­les 1941. ga­da no­ga­lē un mūs ap­mā­cī­ja trīs mē­ne­šus Ab­re­nes (Ka­zā­ku) ie­las ka­zar­mās un ti­kai pa­va­sa­rī uz fron­ti... Ma­ti man ce­ļas stā­vus, kad iz­la­sī­ju so­lī­dā iz­de­vu­mā, ka 19. ba­tal­jons pie­da­lī­jies žī­du šau­ša­nā! Jā­sa­ka, mēs gan ne­at­ra­dā­mies tā­ļu no tiem žī­diem, jo vēs­tur­nie­ki klu­sē par ga­dī­ju­mu, ka tur­pat ša­jās ka­zar­mās pul­kve­ža Lau­ma­ņa vie­nī­bā ti­ka pēc ka­ra tri­bu­nā­la so­dī­ti, tas ir, no­šau­ti di­vi ka­reiv­ji, kam zem gul­tām uz­gā­ja če­mo­dā­nus ar geto te­ri­to­ri­jā sa­vāk­tām man­tām...

Un tā iz­nāk, ka ne ti­kai kāds zviedrs pēc iz­cel­smes, vār­dā Pols Ho­lan­ders tai­sa ka­pi­tā­lu tu­rot siļ­ķes as­ti ka­ba­tā, bet arī vi­sā­di vī­zen­tā­lu sat­ra­pi varēja ie­spai­dot kun­dzi, ku­ras audžu­tēvs ir pie­pra­sī­jis, lai tā ie­tu pa ie­las vi­du ko­pā ar žī­diem, tā rā­dot tiem so­li­da­ri­tā­ti, par ko var sa­gai­dīt, ka var sa­ņemt vis­maz at­zi­nī­bas rak­stu, jo ne vi­su or­de­ņu or­de­ni... Un tie­šā sa­ka­rī­bā re­dzams, ka no ne­zin kā­dām ki­no­hro­ni­kām tiek sa­la­sīts ma­te­ri­āls, lai pa­rā­dī­tu le­ģi­onu ti­kai SS zī­mot­nes ne­so­šu un augs­ti jo augs­ti kā­jas ci­lā­jo­šu, bet ne, pie­mē­ram, Iman­tas pul­ku, kam sau­lī­te at­šķi­rī­bas zī­mē, tā­pat kā dau­dzi za­ķi un jaun­bel­zē­ji, kad tiem bi­ja do­ta iz­de­vī­ba re­abi­li­tēt tos, ko sa­vu­laik par ban­dī­tiem dē­vē­ja, ne­spē­ja ar­hī­vu do­ku­men­tos iz­la­sīt tur fik­sē­to, ka «Pa­ra­bel­lum» spa­lā bi­jis ie­gra­vēts «Dievs, svē­tī Lat­vi­ju!», at­stā­jot cil­vē­ku nā­vei ar pat Gol­gā­tā pa­va­dī­ta­jiem 25 ga­diem ka­tor­gas... Vai var aiz­mirst to lai­ku, kad vie­ni un tie pa­ši lie­ci­nie­ki fi­gu­rē­ja ne­skai­tā­mās prā­vās, kur pat mā­tes ti­ka pie­spies­tas dot par sa­viem dē­liem vis­bries­mī­gā­kās lie­cī­bas.

Man ir kauns, ka tau­ta, pie ku­ras pie­de­ru, dau­dzus ga­dus kul­ta vie­tās pie sta­biem sie­ta, sir­dī svē­tu sa­gla­bā­ja pēr­koņ­krus­ta zī­mi, bet ta­gad ti­kai pēc 50 ga­du pa­bū­ša­nas sar­ka­na­jā pa­ra­dī­zē to ap­spļau­dī­ja un mī­da kā­jām... «Uz priekš­u Tē­vu ze­mes dē­li!»

Na­ci­onā­lās Pre­to­ša­nās Kus­tī­bas da­līb­nieks
Leopolds Parasigs Gūtmanis