– Tu, lep­nā tau­ta zie­me­ļos, tavs ka­rogs prie­kā plī­vo
Un ta­vas cī­ņas sla­vu vij ap mi­ru­šo un dzī­vo,
Tu dros­mi smel no eze­riem un ti­cī­bu kal klin­tī,
Tu spī­tē grū­tam lik­te­nim un va­ro­nī­ga stā­vi
Tik mie­rī­gi, kā kal­ni stāv un klin­šu sie­na cie­ta,
Jo šū­pu­lis tavs – So­mi­ja – un ta­va ka­pa vie­ta.
Il­ze Kal­nā­re, 1941

Ie­dzī­vo­tā­ju šo­dien ap 5 mil­jo­niem, pla­tī­ba – 338 145 km². Gal­vas­pil­sē­ta – Hel­sin­ki ar 500 000 ie­dzī­vo­tā­jiem. Par­la­men­tā­ra Re­pub­li­ka ar 200 vē­lē­tiem de­pu­tā­tiem uz čet­riem ga­diem. Ie­dzī­vo­tā­ji – so­mi un 5% zvied­ru. So­mu va­lo­dai rad­nie­cī­gās va­lo­das: igau­ņu, un­gā­ru un lī­bie­šu. So­mu dzie­dā­tā­ja El­li­ja For­se­le bi­ja lat­vie­šu glez­no­tā­ja Ja­ņa Ro­zen­tā­la dzī­ves­bied­re.

Garš un grūts ir bi­jis šīs zie­me­ļos dzī­vo­jo­šās Ka­le­va­las tau­tas ceļš uz brī­vī­bu. Tas pra­sī­jis daudz cie­ša­nu, daudz cī­ņu, daudz kriet­nā­ko dē­lu asi­ņu. Ta­ču so­mi ne­kad nav šau­bī­ju­šies, bet al­laž pa­li­ku­ši uz­ti­cī­gi do­mai, ka tais­nī­ba nav no­slēp­ja­ma un ap­sprie­ža­ma, vēs­tu­ris­ko no­ti­ku­mu ri­tu­mā tā al­laž uz­var.

2000. ga­da 6. de­cem­brī so­mi at­zī­mē­ja sa­vas valsts 83. ne­at­ka­rī­bas gads­kār­tu, ne­at­ka­rī­bas bez jeb­kā­da pār­trau­ku­ma.

650 ga­dus So­mi­ja at­ra­du­sies Zvied­ri­jas at­ka­rī­bā, bet 109 ga­dus pār so­mu tau­tu val­dī­ju­si krie­vu ca­ru virs­kun­dzī­ba un pat­va­ļa. Lat­vi­ja un So­mi­ja vien­lai­kus bi­ju­šas Zvied­ri­jas pa­kļau­tī­bā no 1629. līdz 1721. ga­dam un Krie­vi­jas pa­kļau­tī­bā no 1809. līdz 1917. ga­dam.

Pirm­ā pa­sau­les ka­ra sā­ku­mā so­mos ra­dās pār­lie­cī­ba par ak­tī­vas pre­tes­tī­bas ne­pie­cie­ša­mī­bu. 1915. ga­da sā­ku­mā lie­lāks skaits so­mu jaun­iešu brīv­prā­tī­gi ie­stā­jās vā­cu ar­mi­jā, lai ie­gū­tu mi­li­tā­ru iz­glī­tī­bu. Šie brīv­prā­tī­gie iz­vei­do­ja 27. prū­šu jē­ģe­ru ba­tal­jo­nu. No tā pa­ma­zām ti­ka sa­ga­ta­vots so­mu ka­ra­spēks. Kad pēc 1917. ga­da re­vo­lū­ci­jas boļ­še­vi­ki arī So­mi­jā sa­grā­ba va­ru, vi­ņiem pre­tim no­stā­jās so­mu pil­so­nis­kā val­dī­ba ar Svin­huf­vu­du priekš­ga­lā un 6. de­cem­brī pa­slu­di­nā­ja So­mi­jas ne­at­ka­rī­bu. Jaun­ās So­mi­jas ar­mi­ja pa­ma­zām at­brī­vo­ja sa­vu zem­i no boļ­še­vi­ku uz­bru­cē­jiem. Sā­kās ro­sīgs valsts vei­do­ša­nas un cel­tnie­cī­bas darbs. Bet bla­kus ar­klam so­mu zem­nieks vien­mēr ir tu­rē­jis šau­te­ni un zo­be­nu un bla­kus re­gu­lā­ra­jai ar­mi­jai pas­tā­vē­ja so­mu aiz­sar­gu or­ga­ni­zā­ci­ja. Tā­dēļ arī 1939. ga­da de­cem­brī ma­za­jai so­mu tau­tai ne­trū­ka dros­mes pie­ņemt boļ­še­vis­tis­kā krie­vu lā­ča iz­aici­nā­ju­mu un at­kal ie­ro­čiem ro­kās cī­nī­ties par sa­vas tau­tas un ze­mes brī­vī­bu, go­du un ne­at­ka­rī­bu. So­mos at­kal bi­ja pa­mo­dies teik­smai­nā Vei­ne­mei­ne­na gars, un tie bi­ja ga­ta­vi la­bāk ­mirt «...ar sla­vu ši­nī skais­tā so­mu zem­ē» ne­kā pa­do­ties ne­kriet­nī­bas un vil­tus bru­tā­la­jai va­rai.

Zie­mas karš il­ga no 1939. ga­da 30. no­vem­bra līdz 1940. ga­da 13. mar­tam. Mas­ka­vas Ār­lie­tu vi­ce­mi­nitrs Pot­jom­kins un ar­ti­lē­ri­jas mar­šals Ku­ļiks pa­sau­lei bez­kau­nī­gi pa­zi­ņo­ja, ka karš ilgs 4 – 5, il­gā­kais 10 – 12 die­nas... Bet jau 10. de­cem­brī pa­sau­les ie­ka­ro­tā­ji no Mas­ka­vas bi­ja spies­ti pa ra­di­o zi­ņot, ka «slik­tā lai­ka dēļ ka­ra ope­rā­ci­jas pra­sīs il­gā­ku lai­ku». Un tā at­kal kār­tē­jo rei­zi So­mi­jas So­ci­ālis­tis­kās Re­pub­li­kas bru­tā­la­jiem vei­do­tā­jiem plā­nus jau­ca un ga­lī­gi iz­jau­ca pa­ti va­ro­nī­gā so­mu tau­ta. Lē­ciens caur zie­me­ļiem uz rie­tu­miem so­ci­ālis­ma pa­pla­ši­nā­ša­nā bi­ja jā­at­liek.

1939. ga­da 30. no­vem­brī plkst. 8.³⁰ sar­ka­nā ar­mi­ja ie­bru­ka So­mi­jā ar 19 di­vī­zi­jām, 1900 liel­ga­ba­liem, 500 tan­kiem, 300 bum­bve­dē­ju at­bal­stī­ta, jo so­mi ne­pie­kri­ta sa­vā te­ri­to­ri­jā ie­rī­kot mi­li­tā­rās sar­kan­ar­mi­jas bā­zes.

No so­mu pus­es pre­tim va­rē­ja stā­ties trīs kāj­nie­ku di­vī­zi­jas, 122 liel­ga­ba­li, 70 tan­ki un bru­ņo­tie au­to­mo­bi­ļi, ap 100 lid­ma­šī­nu... Ka­ra bei­gās so­miem jau bi­ja vien­pa­dsmit di­vī­zi­ju. Pa­sau­les val­stu sta­tis­ti­ka rā­da šā­du skait­ļu ainu starp so­mu un sar­ka­no ar­mi­ju – ka­ra­vī­ri – 1:50, tan­ki – 1:270, lid­ma­šī­nas – 1:125, ka­ra­ku­ģi – 1:30, liel­ga­ba­li – 1:50.

Vi­sa pa­sau­le ap­brī­nā vē­ro­ja šo cī­ņu un bi­ja pa­tī­ka­mi pār­steig­ta, ka mie­ru pir­mais lūdz lie­lais uz­bru­cējs. Asa­rām acīs so­mu ka­ra­vī­ri 1940. ga­da 13. mar­tā plkst. 11.00 at­stā­ja sa­vas va­ro­nī­gi aiz­stā­vē­tās po­zī­ci­jas un de­vās uz jaun­o ro­be­žu, ko no­tei­ca «Mas­ka­vas miers».

«Viss ir iz­nī­cīgs, tā­pat iz­nī­cī­gas ir vie­no­ša­nās un lī­gu­mi,» šai lai­kā rak­stī­ja kāds ār­zem­ju laik­raksts, «bet gods ir ne­mir­stīgs un pas­tāv mū­žī­gi.»

So­mus ne­mi­tī­gi par vi­ņu ne­ap­rak­stā­mo va­ro­nī­bu ap­brī­no­ja vi­sa pa­sau­le, bet gal­ve­nais, ka vi­ņi bi­ja iz­šķī­ru­šies: la­bāk stā­vus mirt ne­kā uz ce­ļiem dzī­vot.

Vēs­tur­nieks, pro­fe­sors E. An­der­sons so­mu ka­ra­vī­rus rak­stu­ro: «Pa­dom­ju ka­ra­vī­ri no­kļu­va so­mu rū­pī­gi no­slēp­ta­jos mī­nu lau­kos un cie­ta bries­mī­gus zau­dē­ju­mus. So­mi bi­ja ra­dī­ju­ši slaz­dus vis­neie­do­mā­ja­mā­kās vie­tās – mā­jās, sta­ci­jās, akās, uz ce­ļiem, grāv­jos, me­ža pu­du­ros. Vi­sur dar­bo­jās ne­re­dza­mie so­mu ka­ra­vī­ri un rē­go­jās nā­ve. Ve­se­las pa­dom­ju vie­nī­bas uz­sprā­ga gai­sā, pre­ti­nie­ku ne­re­dzē­ju­šas. So­mi tām uz­bru­ka no priek­šas, no gai­sa, no ko­ku pu­du­riem, no pa­ze­mes un aiz­mu­gu­res... Krie­viem bi­ja jā­sas­top arī pret vi­ņiem vēr­stais ār­kār­tī­gais so­mu tau­tas naids un so­mu lie­lā vien­prā­tī­ba. So­mu tau­tas no­ska­ņo­jums pa­lī­dzē­ja pār­va­rēt neie­do­mā­ja­mas cie­ša­nas un nest lie­lus upu­rus.»

Le­ģen­dārs kļu­va so­mu ģe­ne­rā­lis Pa­ja­ri ar sa­vu ka­ra­vī­ru vie­nī­bu: viņiem uz­bru­ka krie­vu tan­ku gru­pa, tro­fe­ju liel­ga­ba­lam bi­ja sa­bo­jā­ta mēr­ķē­ša­nas ie­rī­ce un aiz­slēgs. Pa­ja­ri mēr­ķē­ja uz krie­vu tan­ku ar stob­ru un ie­dar­bi­nā­ja liel­ga­ba­la šā­vie­nus, uz­si­tot ar cir­vi pa liel­ga­ba­la sa­bo­jā­tā aiz­slē­ga bul­tu. So­mi sa­bo­jā­ja trīs tan­kus un at­si­ta ie­naid­nie­ka uz­bru­ku­mu.

Kad so­miem sar­ka­nā ar­mi­ja tūk­sto­šiem kilo­met­ru ga­rā fron­tes lī­ni­jā uz­bru­ka ar četr­ām ar­mi­jām – 600 000 ka­ra­vī­ru, kāds so­mu ka­ra­vīrs iz­sau­cies: «Tik daudz krie­vu, – kur mēs spē­sim vi­ņus vi­sus ap­be­dīt!» Mas­ka­vas va­ras­vī­ri sa­vas ne­veik­smes cen­tās uz­velt lai­kam un arī mar­ša­la Man­ner­hei­ma vār­dā no­sauk­ta­jai aiz­sar­dzī­bas lī­ni­jai. Īs­te­nī­bā šī lī­ni­ja bi­ja ti­kai kār­tī­ga lau­ku no­cie­ti­nā­ju­mu lī­ni­ja 125 km ga­ru­mā ar 66 be­to­na bun­ku­riem – lož­me­tē­ju lig­zdām. Pā­rē­jā 1000 km ga­ra­jā So­mi­jas Aus­tru­mu fron­tē ne­bi­ja ne­kā­du no­cie­ti­nā­ju­mu lī­ni­ju. Gal­ve­nā no­cie­ti­nā­ju­mu lī­ni­ja bi­ja so­mu ka­ra­vī­ru sir­dīs. Tā ne­bi­ja sa­lau­ža­ma ar ie­ro­ču pār­spē­ku.

Ņi­ki­tas Hruš­čo­va me­mu­āros pēc daudz ga­diem pa­rei­zi at­spo­gu­ļo­ja krie­vu zau­dē­ju­mus so­mu ka­rā: «Mēs in­ten­sī­vi mek­lē­jām spor­tis­tus – slē­po­tā­jus. Mēs tos sa­vā­cām no Mas­ka­vas, Uk­rai­nas, pat no Ļe­ņin­gra­das. Uz fron­ti vi­ņi aiz­brau­ca prie­cī­gi... Na­ba­ga bied­ri, vi­ņus sa­si­ta lu­pa­tās. Es ne­zi­nu, cik no vi­ņiem at­grie­zās... Ar tā­du ce­nu pa­nākts miers fak­tis­ki bi­ja mo­rāls zau­dē­jums. Pro­tams, mū­su tau­ta ne­kad ne­uz­zi­nā­ja, ka mēs esam cie­tu­ši mo­rā­lu sa­kā­vi, jo tau­tai ne­kad ne­tei­ca pa­tie­sī­bu.»

Īsa ka­ra bi­lan­ce: so­mu pus­ē kri­tu­šo – 25 000, ie­vai­no­to – 43 500, in­va­lī­du – 9500, gūs­tek­ņu – 1600 (So­mi­jā pēc ka­ra at­grie­zās – 800), bez vēsts pa­zu­du­šo – 800, no­triek­tas lid­ma­šī­nas – 62.

Pa­dom­ju pus­ē: kri­tu­šo – 49 000 (ār­zem­nie­ki rak­sta, ka ko­pā ar no­sa­lu­šiem – 200 000, pat 300 000), ie­vai­no­to – 160 000, gūs­tek­ņu – 6000 (1000 gūs­tek­ņu ne­vē­lē­jās at­griez­ties PSRS), lid­ma­šī­nu – 725, zem­ūde­nes – 2, tan­ki – 1600. 1939. ga­da de­cem­brī PSRS ti­ka pa­dzī­ta no Tau­tas Sa­vie­nī­bas.

Sol­že­ņi­cins «Gu­la­ga ar­hi­pe­lā­gā» rakstīja: «So­mu ka­rā bi­ja pir­mais eks­pe­ri­ments: tie­sāt kā Dzim­te­nes no­de­vē­jus mū­sē­jos, kas bi­ja pa­de­vu­šies gūs­tā. Pir­mais šā­da vei­da eks­pe­ri­ments cil­vē­ces vēs­tu­rē!»

Ei­žens Klu­cis