Gad­simts, ku­rā dzī­vo­ja Jā­nis Kris­tī­tājs, bi­ja pār­mai­ņu, ne­mie­ra un ne­vien­prā­tī­bas laiks. Tas bi­ja arī re­li­ģi­jas pa­gri­mu­ma laiks, kā līdz­īgi no­tiek arī mūs­die­nās.

Ša­jā sa­bied­ris­ka­jā un ga­rī­ga­jā ha­osā un pār­kā­pu­mu pos­ta­žā bi­ja dzir­da­ma kā­da balss, Die­va balss, kas ru­nā­ja caur Jā­ni Kris­tī­tā­ju. Jā­nis Kris­tī­tājs bi­ja pir­mais die­viš­ķi ie­dves­mo­tais un va­dī­tais pra­vie­tis. Kris­tus sa­cī­ja, ka nav ne­vie­na lie­lā­ka par vi­ņu. Iekš kā tad pas­tāv vi­ņa lie­lums un kā­du vēs­ti viņš ne­sa?

Jā­nis Kris­tī­tājs bi­ja zie­do­ties spē­jīgs cil­vēks, kas ie­dro­ši­nā­jās pa­celt sa­vu bal­si pret ļau­nu­mu un cil­vē­ka dzī­vi pa­ze­mo­jo­šām ne­kār­tī­bām un ne­tais­nī­bām. Vi­ņa augst­ākais val­dnieks bi­ja pa­tie­sī­bas, tais­nī­bas un žē­las­tī­bas Dievs. Vi­ņā bi­ja tie spē­ki, kas iz­vei­do­ja vi­ņu pēc Die­va pa­rau­ga, Vi­ņa līdz­ības. Jā­nim Kris­tī­tā­jam bi­ja arī dziļš, skaidrs ie­skats vi­ņa laik­me­ta dzī­vē un viņš dzir­dē­ja Die­va bal­si. Kā vi­sas lie­las dvē­se­les viņš bi­ja pa­ze­mīgs un uz­ska­tī­ja, ka nav cie­nīgs at­tai­sīt Me­si­ja kur­pju šņo­res. Viņš bi­ja lai­mīgs, ka ir ti­kai balss, kas sa­ga­ta­vo cil­vē­ku sir­dis sa­ņemt Me­si­ju. Viņš sa­ska­tī­ja sa­vu līdz­gait­nie­ku vil­tī­bu, to at­klā­ja un no­so­dī­ja. Vi­ņa droš­sir­dī­ba iz­pau­dās arī, no­so­dot He­ro­da ap­kau­no­jo­šo dzī­vi. Arī kri­ti­zē­jot ziņ­kā­rī­go ļau­žu pū­li, kas nā­ca kris­tī­ties. «Jūs, odžu dzi­mums, kas jums no­rā­dī­ja, kā iz­bēgt nā­ka­mai dus­mī­bai!» Vi­ņi drī­zāk do­mā­ja par re­li­ģi­jas for­mu, da­žā­dām ne­no­zī­mī­gām iz­da­rī­bām, ne­vis par to, kā at­sa­cī­ties no pār­kā­pu­miem un ļau­nu­ma. Jā­nis Kris­tī­tājs vē­lē­jās iz­raut cil­vē­kus no mo­rā­lā pa­gri­mu­ma nā­ves. Viņš bi­ja vien­kāršs, pa­ze­mīgs, diev­bi­jīgs un pa­tiess, bet ta­nī pat lai­kā bargs un bez­bai­līgs pra­vie­tis. Par sa­vu gal­ve­no uz­de­vu­mu viņš uz­ska­tī­ja sa­ga­ta­vot ce­ļu Kris­tum un vi­ņa val­stī­bai. «Sa­tai­sāt tā kun­ga ce­ļu, da­rāt lī­dze­nas vi­ņa ta­kas. Kat­rai ie­le­jai jā­būt pie­pil­dī­tai, un kat­ram kal­nam un pa­kal­nam no­lī­dzi­nā­tam. Kas līks, tam jā­būt tais­nam, un, kas cel­mains, par stai­gā­ja­mu ce­ļu.» Viņš ne­aici­nā­ja la­bot ce­ļus un no­lī­dzi­nāt pa­kal­nus, bet ar tiem viņš sa­lī­dzi­nā­ja cil­vē­ka dzī­ves un sirds sa­ga­ta­vo­ša­nu Kris­tus at­nāk­ša­nai un uz­ņem­ša­nai.

Arī šo­brīd ne­var būt no­zī­mī­gāks un skais­tāks aici­nā­jums cil­vē­kam par se­vis un sa­vas dzī­ves sa­kop­ša­nu, lai Kris­tus ta­nī var ie­nākt. Kris­tum jā­būt gai­dī­tam kat­ru die­nu sa­vā sir­dī vi­sa mū­ža ga­ru­mā. Ar Kris­tu ejot ko­pā, mēs esam uz gais­mas un dzī­vī­bas, lai­mes, lab­klā­jī­bas un svē­tī­bu pār­pil­nī­bas ce­ļa. «Es es­mu pa­sau­les gais­ma; kas se­ko man, tas pa­tie­si ne­stai­gās tum­sī­bā, bet tam būs dzī­vī­bas gais­ma.» (Jā­ņa 8:12) Bez vi­ņa mēs mal­dā­mies ne­zi­ņā, tum­sā, grū­tī­bās, pos­tā un iz­nī­cī­bā. Tā­tad, pirms cil­vēks bū­tu ga­tavs sa­ņemt Kris­tu, tam jā­redz pa­šam se­vi ar vi­sām vā­jī­bām un ne­pil­nī­bām un tās jā­no­žē­lo. Kris­tus ne­var ie­nākt tā­da cil­vē­ka dzī­vē, kur ir augst­prā­tī­ba, iz­vir­tī­ba, ne­go­dī­gums, vil­tī­ba, ciet­sir­dī­ba, blē­dī­ba un ne­tais­nī­ba.

Jā­ņa Kris­tī­tā­ja slu­di­nā­ša­nas gal­ve­nā vēsts bi­ja – no­žē­lo­ša­na un at­grie­ša­nās. Ne­var būt ru­na par no­žē­lo­ša­nu, ka­mēr cil­vē­kam nav grē­ka – ļau­nu­ma un vā­jī­bu ap­zi­ņa – un vē­lē­ša­nās būt at­sva­bi­nā­tam no tā iz­nī­ci­no­šās va­ras.

Diem­žēl šo­dien dau­dzi ir it kā ne­re­dzī­gi un ne­dzir­dī­gi par ļau­nu­ma un pār­kā­pu­mu pos­to­šo ie­spai­du uz vi­su cil­vē­ka dzī­vi. Trūkst iz­prat­nes par go­dī­gu­ma un tais­nī­gu­ma ne­pie­cie­ša­mī­bu un no­zī­mi sa­bied­ris­ka­jā un valsts dzī­vē. Cil­vēks bie­ži pas­tā­vo­šās pro­blē­mās, grū­tī­bās, ne­lai­mēs un da­žā­dās ne­lie­tī­bās vai­no Die­vu, kā­dēļ viņš vi­su to pie­ļauj. Kas šā­di jau­tā, tam ir zi­nā­ša­nu trū­kums par Die­vu.

Dievs ir kār­tī­bas, bet ne ne­kār­tī­bas Dievs. Tas ta­ču nav Dievs, kas iz­lau­pa vai pa­mu­di­na lau­pīt val­sti, spe­ku­lē, krāpj, zog, blē­dī un iz­nī­ci­na cil­vē­kus. Bet tas no­tiek mū­su val­stī! Un to da­ra ne­vis Dievs, bet tie «kam, tum­sī­ba mī­ļā­ka par gais­mu, ne­nāk pie gais­mas, lai vi­ņu ļau­nie dar­bi ne­tik­tu at­klā­ti» (Jā­ņa Ev. 3. nod.).

Dievs cil­vē­kam ir de­vis brī­vu gri­bu, kas ir brī­niš­ķī­ga dā­va­na. Spē­ju iz­vē­lē­ties un iz­šķir­ties un pa­šam pie­ņemt lē­mu­mus. Un ta­nī pat lai­kā Dievs ir de­vis li­ku­mus, pa­do­mus, no­rā­dī­ju­mus, līdz­īgi kā ne­re­dzī­ga­jam iek­šē­jo re­dzi un spie­ķi, lai ne­mal­dī­gi un dro­ši ie­tu cau­ri dzī­vei.

Kris­tus sa­vā kal­na spre­di­ķī vel­tī­jis cil­vē­kam 10 Svē­tī­bas vēs­tī­ju­mus. Mo­zus de­vis 10 bauš­ļus, bet cil­vēks ne­vē­las tos pie­ņemt un se­kot tiem. Kaut arī tas viss do­māts, lai vi­ņu pa­sar­gā­tu, lai­mei un svē­tī­bai.

Tā­tad vi­su grū­tī­bu iz­rai­sī­tājs ir pats cil­vēks. Un, ti­kai pēc sa­va prā­ta dzī­vo­jot un dar­bo­jo­ties, tas no­kļūst aiz vien dzi­ļā­kā dūk­snā­jā, no ku­ra bie­ži vairs nav at­pa­kaļ­ce­ļa.

Die­va Gars Jā­nim Kris­tī­tā­jam bi­ja at­klā­jis, ka vi­ņa val­stī­ba ne­kad ne­var at­nākt, ka­mēr cil­vē­kos pas­tāv augst­prā­tī­ba, ego­isms, ne­tais­nī­ba un var­mā­cī­ba.

Ja Jā­nis Kris­tī­tājs ša­jās die­nās dzī­vo­tu starp mums, tad dau­dziem, kas ir at­bil­dī­gi par sa­vu rī­cī­bu Die­va un tau­tas priekš­ā, ne­bū­tu pa­tī­ka­mi dzir­dēt vi­ņa bar­go sprie­du­mu. Ir ti­kai ne­dau­dzi, ku­rus viņš ne­tie­sā­tu.

Zemkopības mi­nis­tram viņš teik­tu: «Ne­esi ne­taisns un no­de­vīgs pret lat­vie­šu zem­nie­ku. Iz­nī­ci­not zem­nie­ku, tu bū­si iz­nī­ci­nā­jis arī pats se­vi un lat­vie­šu tau­tu!

Augst­ajiem tie­sas kun­giem viņš teik­tu: «Ne­sē­diet ties­ne­šu krēs­los, ja ne­zi­nāt un ne­cie­nāt Die­va li­ku­mus un bauš­ļus, vi­ņa žē­las­tī­bu un pie­do­ša­nu. Tie­sā­jiet pēc Die­va tais­nī­bas un pa­tie­sī­bas mē­ra, jo vi­ņa li­ku­mu priekš­ā vi­si ir vie­nā­di. Tie­sā­jiet pa­tie­si un neiz­aici­niet Vis­va­re­no! Sar­gā­jiet na­ba­dzī­go un ne­spē­jī­go tie­sī­bas!»

Jā­nis Kris­tī­tājs ne­pie­mir­stu uz­ru­nāt arī pa­šu no­dē­vē­tās 100 gud­rās gal­vas: «Neiz­an­de­lē­jiet sve­ši­nie­kiem Lat­vi­jas svē­to zem­i un īpa­šu­mus, jo, kam pie­der ze­me, tam pie­der arī va­ra! Iz­pār­do­dot zem­i, bū­sit pār­de­vu­ši arī pa­ši se­vi un lat­vie­šu tau­tu ver­dzī­bā iz­nī­ci­nā­ša­nai! Dievs so­dīs sa­vas tau­tas un Diev­ze­mī­tes blē­dī­gos, vil­tī­gos un no­de­vī­gos kal­pus.»

Tā Jā­nis Kris­tī­tājs uz­ru­nā­tu mū­su valsts at­bil­dī­gos dar­bo­ņus. Arī Lu­ka­sa evaņ­ģē­li­jā la­sām: «Ne­lie­tī­go kal­pu ie­me­tiet ga­lē­jā tum­sī­bā, tur būs rau­dā­ša­na un zo­bu trī­cē­ša­na.»

Mums ir jā­ievē­ro Jā­ņa Kris­tī­tā­ja slu­di­nā­tā so­ci­ālais uz­svars: «Kam di­vi svār­ki, tas lai dod tam, kam nav. Un kam ir pār­ti­ka, lai da­ra tā­pat.» Vi­ņa da­lī­ša­nās prin­cips, ne­pie­cie­ša­mī­ba tais­nī­gai pār­pa­li­ku­ma sa­da­lī­ša­nai ir ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma arī mūs­die­nās mū­su val­stī, kad tās val­do­šā eli­te no­vie­to­ju­si tau­tu pie sa­vu dur­vju sliek­šņa uba­ga sta­tu­sā, līdz­īgi kā svē­ta­jos rak­stos pie­mi­nē­tais ba­gā­tais vīrs na­ba­ga Lā­ca­ru pie sa­vas dur­vju sten­de­res, tam pār­tie­kot no drus­kām, kas no­kri­ta no vi­ņa gal­da.

Šī do­ma tais­nī­gai ie­nā­ku­mu da­lī­ša­nai ir ad­re­sē­ta vi­siem.

Jā­ņa Kris­tī­tā­ja so­ci­ālo pro­blē­mu ri­si­nā­ša­nas gais­mā ir ne­pie­cie­šams pa­lū­ko­ties arī uz daudz­kārt pie­mi­nē­to Ei­ro­pas Sa­vie­nī­bu. Tie, ku­ri cer, ka, ES, ir vār­ti uz lei­put­ri­ju maldās. Un šā­da ce­rī­ba ir vel­tī­ga. Ie­stā­ša­nās ES cil­vē­ku ne­pār­vei­dos un tur­pi­nā­sies kā līdz šim. Ne­pār­vei­do­jās arī ko­mu­nis­tis­kā lai­ka no­men­kla­tū­ra, kaut jau 17 ga­dus dzī­vo­jam tā sau­ca­mā de­mo­krā­tis­kā val­stī. Vie­nī­gi ba­gā­tie kļu­vu­ši vēl ba­gā­tā­ki un na­ba­gi – na­ba­gā­ki.

Mū­su tau­tas un valsts dzī­ve šo­dien un tās nā­kot­ne ir ti­kai mū­su pa­šu ro­kās. Ar Die­va pa­lī­dzī­bu, Vi­ņa gud­rī­bu, tais­nī­bu, pa­tie­sī­bu un svē­tī­bu. «Bez ma­nis jūs ne­nie­ka ne­spē­jat da­rīt,» sa­ka Kris­tus.

Lat­vie­tim reiz par vi­sām rei­zēm ir jā­sap­rot, ka la­bā­ka so­ci­ālā kār­tī­ba ne­kad ne­at­nāks ti­kai caur jaun­iem li­ku­miem, kā­di arī tie ne­bū­tu, ar jaun­iem va­do­ņiem, ar jaun­ie­vē­lē­tām Saei­mām. Mēs to esam pie­dzī­vo­ju­ši un pār­lie­ci­nā­ju­šies, ka ne­kas ne­mai­nās. Tum­sī­bas va­rā no­nā­ku­šie nav spē­jī­gi vairs at­dzimt, mai­nī­ties, nākt pie ap­skaid­rī­bas. Ja kāds mū­su val­stī (tau­tā) no­tiekošo sauc par de­mo­krā­ti­ju, tad tam nav ne ma­zā­kās jē­gas par šī vār­da pa­tie­so no­zī­mi. Vi­sat­ļau­tī­ba un ko­rup­ci­ja ir šā­das ie­kār­tas un no­tie­ko­šā pa­tie­sais ap­zī­mē­jums.

La­bā­ka so­ci­āla kār­tī­ba un lai­mī­gā­ka, svē­tī­gā­ka dzī­ve būs ti­kai tad, kad cil­vēks būs mai­nī­jies no Die­va, at­dzi­mis no Die­va Ga­ra, nā­cis pie prā­ta, kļu­vis jauns ra­dī­jums ar jaun­iem ide­āliem, iz­tu­rē­ša­nos, do­mā­ša­nu un zie­do­ša­nos. Ci­tiem vār­diem sa­kot, kļu­vis pēc Die­va ģīm­ja un līdz­ības ra­dī­ts cil­vē­ks. Kļu­vis par Die­va tais­nī­bas un pa­tie­sī­bas, gud­rī­bas un mī­les­tī­bas cil­vē­ku. Pa­tie­sais ceļš, kā mū­su tau­tai iz­kļūt no vis­da­žā­dā­ka­jām ne­jē­dzī­bām, mo­rā­lā pa­gri­mu­ma, ir at­ro­dams mū­su Kun­ga un Pes­tī­tā­ja Jē­zus Kris­tus aici­nā­ju­mā – ap­so­lī­ju­mā: «Dze­nie­ties vis­pirms pēc Die­va val­stī­bas un vi­ņa tais­nī­bas, tad viss pā­rē­jais jums taps pie­mests!» Viss, kas cil­vē­kam un tau­tai ir ne­pie­cie­šams la­bā­kai, lai­mī­gā­kai un svē­tī­gā­kai dzī­vei, ir Die­va ap­so­lī­ju­mā, un tas pie­pil­dī­sies, ja Vi­ņa vēs­tī­jums un li­ku­mi tiks pil­dī­ti.

Sa­snie­dzot Die­va ap­so­lī­to, mēs Ei­ro­pu va­rē­sim aici­nāt rau­dzī­ties uz Lat­vi­ju kā mie­ra, lab­klā­jī­bas, svē­tī­bas un pār­pil­nī­bas zem­i.

«Re­dzi, Es stā­vu dur­vju priekš­ā un klau­dzi­nu. Ja kas dzird ma­nu bal­si un dur­vis at­ver, es ie­iešu pie vi­ņa un tu­rē­šu ar vi­ņu mie­las­tu, un viņš ar ma­ni.» (Jā­ņa at­klās­mes grā­ma­ta)

At­vēr­sim sa­vas sir­dis un do­mas lūg­ša­nai:

«Nā­ci, Kungs Jē­zu, ar sa­vu svē­tī­bu pie mums kat­ra. Bet it se­viš­ķi pie­stā­jies pie tiem, kam ir bē­das, grū­tī­bas un sli­mī­bas.

Sa­vu dzie­di­nā­tā­ja ro­ku pa­cel pār­i vi­ņiem un stip­ri­ni vi­ņus ti­cī­bā un pa­ļau­ša­nos uz Te­vi vien­mēr.

Svē­tī un sar­gā lat­vie­šu tau­tu un va­di mūs gais­mas un dzī­vī­bas ce­ļā, ta­jā, kur miers, prieks, lab­klā­jī­ba un lai­me, Ta­va mī­les­tī­ba, tais­nī­ba, pa­tie­sī­ba un žē­las­tī­ba pas­tāv.

Āmen!»

Kār­lis Zui­ka, BD,
Biedrības «Lat­vie­tis» pre­zi­dents