Et­nis­kais aiz­skā­rums
(No Anniņas pastāstiem)

Kād­reiz tei­ca: žīds pa­rā­da dēļ pa­kār­sies, či­gāns pie­krāps, bet lat­vie­tis ir ļur­ba, kas kat­ram ļaus sev uz gal­vas tai­sīt. Bet lei­tis – tas sa­vu ga­rām ne­lai­dīs.

Ta­ču es to ne­es­mu tei­ku­si. Jo ci­tā­di ma­ni ie­sū­dzēs. Jo ne jau par to un tos ie­sūdz, kas, žē­lo­da­mies par bu­dže­ta de­fi­cī­tu, pa­ši sev pie­šķir ar­vien lie­lā­kas al­gas, tā­dē­jā­di pār­kāp­jot mil­jo­nu cil­vēk­tie­sī­bas, bet gan tos, kas krie­vu no­sauc par krie­vu, či­gā­nu par či­gā­nu, bet žī­du par žī­du. Lai, ot­ra acī ska­bar­gu uz­rā­dot, sa­vē­jā to baļ­ķi va­rē­tu audzēt ar­vien lie­lā­ku.

Tā­tad – An­ni­ņas priekš­nie­ce nu bi­ja lei­tie­te – saim­nie­cī­bas mā­sa slim­nī­cā.

Dzi­mu­si Lie­tu­vas pie­ro­be­žā, kad Lat­vi­jā dzī­ves lī­me­nis vēl ne­bi­ja kļu­vis par zem­āko Bal­ti­jā, bet – tie­ši ot­rā­di.

Al­do­na bi­ja ko­pu­si lo­pus un aru­si zem­i ar ar­klu, lie­lā­ku par vi­ņas ne­pa­ras­ti sī­ko augu­mu. Reiz sa­auk­stē­ju­sies, pār­rā­vu­sies un gan­drīz no­mi­ru­si, bet zīl­nie­ce tei­ku­si:

– Tu daudz par ci­tiem ne­uz­trauk­sies, bet pa­ti no­dzī­vo­si il­gi un lai­mī­gi.

Ga­du no­mo­cī­ju­sies kā­dā Rī­gas rūp­nī­cā, Al­do­na at­nā­ku­si par sa­ni­tā­ri uz slim­nī­cu. Kad no­dzē­ru­šos saim­nie­cī­bas mā­su at­lai­da, ti­ku­si tās vie­tā.

Vai kas pa­sau­lē var būt vēr­tī­gāks par šo vie­ti­ņu! Darbs kau­lus ne­lauž, man­ta tek caur ro­kām, un vēl var ci­tus iz­ko­man­dēt.

Kad An­ni­ņa pie­tei­cās dar­bā, saim­nie­ce vi­ņu no­vēr­tē­ja:

– La­bi, ka ma­za augu­ma, ne­va­ja­dzēs lie­lus ha­lā­tus mek­lēt.

Tā vi­ņa arī at­tei­cās pret pa­do­ta­jiem – kā pret lie­tām, ko var vai nu pa­celt un ap­glau­dīt, vai ie­mest kak­tā, vai pa­spert ar kā­ju. Kā ie­pa­tī­kas. La­bā ga­ra­stā­vok­lī ap­glau­da un pa­sla­vē, slik­tā – ne­kas nav pa prā­tam, bet iz­dzīs ot­ru līdz pē­dē­jam asins pi­lie­nam pil­nī­gi par vel­ti un bez kā­das jē­gas. Jo vai nav dzī­vī­bas ap­drau­dē­jums pa­ve­cām sie­vām ar trau­cē­tu kus­tī­bu ko­or­di­nā­ci­ju likt ot­rā stā­va lo­gā kāpt? Slim­nī­cu bu­džets? At­tie­cī­bā uz bu­dže­tu un tā fi­nan­si­āli pār­nod­ro­ši­nā­ta­jiem au­to­riem tau­ta ir tā­dā stā­vok­lī, kad vai nu gāž vai klu­sē. Tā­dēļ klu­sē­ja arī An­ni­ņa.

Reiz, kad Al­do­na at­kal ie­drā­zās, lai aiz­rā­dī­tu un pa­mā­cī­tu, An­ni­ņa pa­vē­ra mu­ti un iz­bi­jās no tā, kas bez pa­šas līdz­da­lī­bas nu iz­spru­ka:

– Vā­ķies prom, tu ve­cā ra­ga­na. Smer­de­le tā­da, lai ta­vas kā­jas te ne­bū­tu!

Al­do­na sa­stin­ga. An­ni­ņa do­mā­ja – kas nu būs? Brēks, ies sū­dzē­ties? Ta­ču... ne­kas tāds ne­no­ti­ka. Al­do­na sa­rā­vās, kļu­va vēl ma­zā­ka un, ne­va­rī­gi no­šļup­stē­ju­si – «pa­ti nu gan bai­gi jaun­ā...» – iz­drā­zās ār­ā.

Pro­tams, ne jau Al­do­na no slim­nī­cas aiz­gā­ja, bet gan muļ­ķa An­ni­ņa, kas mūs­die­nās ie­do­mā­ju­sies aiz­stā­vēt tās cil­vēk­tie­sī­bas, par ku­rām rū­pi ša­jā vis­pā­rē­jās de­mo­kra­ti­jas tri­um­fa lai­kā ne­tur ne­viens.

Un tā nu vi­ņa sēž pie tele­vi­zo­ra un vē­ro – lat­vie­ši, lūk, esot ra­sis­ti, žī­du šā­vē­ji, krie­vu ap­spie­dē­ji un, jā­do­mā, sle­pus nē­sā azo­tē dun­cī­ti skal­pu ņem­ša­nai no kat­ra cit­tau­tie­ša. An­ni­ņa klau­sās, klau­sās un do­mā, ka vel­ti at­tei­ku­sies no po­lī­tis­kās kar­je­ras, nav ie­lī­du­si ne­vie­nai par­ti­jai sil­tā azo­tē. Aiz­sū­tī­tu tad vi­ņu uz kā­du starp­tau­tis­ku sai­etu, kur sēž tie, kam darbs kau­lus ne­lauž, man­ta tek caur ro­kām un var ci­tus iz­ko­man­dēt, un arī tā vien­kār­ši un no tī­ras sirds pa­teik­tu: «Ap­klu­si tu, smer­de­li un ne­kau­ņa!»

Kas tad bū­tu? Starp­tau­tisks skan­dāls, Lat­vi­jas izo­lā­ci­ja, var­būt kāds mums pie­teik­tu ka­ru?

Bet, ja nu lat­vie­šiem et­nis­ko tie­sī­bu glo­bā­las aiz­stā­vī­bas lai­kā lemts tā klu­si iz­mirt, var­būt tad ne­viens to­mēr neie­dro­ši­nā­tos kai­mi­ņam klu­si (lai vi­ņu ne­ap­sū­dzē­tu et­nis­kā aiz­skā­ru­mā) pa­teikt, ka nu vien­reiz ar tiem ļur­bām lat­vie­šiem, kas ļauj sev uz gal­vas tai­sīt, ir cau­ri.

G. Jaunzeme