Latvijā pašlaik realizē ideju, ko savulaik ļoti skaidri formulēja viens no godīgākajiem un nelokāmākajiem Latvijas patriotiem, kādu man ir tas gods bijis pazīt, neapbalvots ne ar vienu Trijgalvu ordeni, nelaiķis Aleksandrs Mellēns:

«4. maija režīma uzdevums nav saglabāt Latvijas ekonomisko struktūru un ražošanas jaudas. Tā uzdevums – atbrīvot vietu kapitālistiskās pasaules ražošanas formām un potencēm».

Te atliek vien citēt no Leslija L. Lorenca romāna «Vilkača nakts», lai aina būtu pilnīgi skaidra: «Tirgoties var tikai tad, kad kādam atņem tirgu.» Tā, šķiet, ir vislakoniskākā un precīzākā brīvā tirgus definīcija, ko esmu sastapusi.

Un te mēs nonākam pie interesantākā: varmācīgā mežonīgā kapitālisma ieviešana notika, varētu teikt, gluži ļeņiniskā garā, un tās ieviesēji ļoti labi zināja, kāds būs rezultāts.

«Ļeņins neticēja cilvēkam, neatzina cilvēkā nekādu iekšēju sākotni, neticēja garam un gara brīvībai. Taču viņš bezgala ticēja cilvēka sabiedriskai dresūrai, ticēja, ka piespiedu sociālā organizācija var radīt jebkādu jaunu cilvēku, pilnīgi sociālu cilvēku, kuram vardarbība vairs nav nepieciešama.» (Šeit un turpmāk atsauces uz N. Berdjajevu.)

Paralēles ar tiem mūsdienu runasvīriem, kas tāpat vēlas izdresēt jaunu – kapitālismam piemērotu – cilvēku, ir acīmredzamas. Te pat nav ko pieminēt visiem sen zināmo veco un ne tik veco cilvēku sociālo diskrimināciju, ko var uzskatīt par Sibīrijas, gulagu utt. atviegloto variantu.

«Ir nepieciešama monolīta doktrīna, monolīts pasaulsskatījums, ir nepieciešami saistoši simboli. Maskavas valstī un impērijā tautu saturēja vienoti reliģiski ticējumi. Arī jauno vienojošo ticību tautas masām jāpauž elementāros simbolos. Krieviski transformētais marksisms šim nolūkam bija visai piemērots.» Arī mums, protams, nu ir gluži jauna reliģija: katrs atbildīgs par sevi, Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds, Eiropas Savienība un minoritāšu tiesības.

Kas nav par to, tas ir no ļauna.

Arī šeit ir redzama ļeņiniskā tipa domāšana: «Ar to saistīti viņa pasaulskatījuma taisnums un šaurība, koncentrēšanās uz kaut ko vienu, domas nabadzība un askētisms. (..) Viņu atbaidīja jebkāda garīgās dzīves rafinētība. (..) Viņam nebija plašu zināšanu, nebija augstas domas kultūras.»

«Ļeņins noliedza brīvību partijas iekšienē.» Te, protams, komentāri lieki.

«Stihiskumam Ļeņins pretstatīja revolucionārā mazākuma apzinīgumu, tā misija – valdīt pār sabiedrības procesiem. Viņš pieprasīja visu organizēt nevis no apakšas, bet no augšas, t.i., veidot nevis demokrātiska, bet diktatoriska tipa organizāciju.»

Atceroties, cik maz mūsu partijas un valdība sabiedrībai svarīgās lietās uzklausījusi tās domas, pat pretēji – rīkojusies acīmredzami pretī sabiedrības noskaņojumam, arī šis citāts mūsdienu apstākļiem ir vietā.

Pie kā tad noveda šo ļeņinisko principu īstenošana? «Šī jaunā padomju birokrātija, kas ir daudz spēcīgāka par carisko birokrātiju, ir jauna priviliģēta šķira, kas var nežēlīgi ekspluatēt tautas masas. Tā arī notiek. Vienkāršs strādnieks tik arī saņem kā 76 rubļus mēnesī, bet padomju ierēdnis speciālists – 1500 rubļus mēnesī.» «.. beigu beigās viņš zaudēja konkrētu atšķirību starp labo un ļauno, zaudēja konkrētu attieksmi pret dzīviem cilvēkiem, pieļaujot viltu melus, varmācību un cietsirdību.»

Mūsu valstī atšķirības starp zemāko un augstāko atalgojumu ir vēl daudz biedējošākas. Šajā ziņā Ļeņina princips ir stipri pārspēts. Un apjēga par to, kas ļauns un labs, un vispār jebkāda apjēga par konkrēta cilvēka dzīvi un vajadzībām ir zudusi jau sen.

Mums ir raksturīgi, ka pēc varas tiecas godkārīgi un varaskāri cilvēki, kas, vienu ideoloģisko saukli nomainījuši pret citu, to realizē savtīgu vēlmju apmierināšanai tieši tāpat, kā to jau bija darījuši, piesedzoties ar iepriekšējo. Dažādas ir ideoloģijas, taču vienāda to ekspluatācija savā labā. No šī viedokļa utopisko sapņu aijātā padzīvojusī kundzīte, kas pie nogāztā ļeņinekļa noliek ziedus, ir nekaitīgāka par pavasara jēru iepretim tiem, kas ļeņiniskās idejas turpina realizēt dzīvē, skaļi saucot «zaglis!» uz tiem, kas iedrošinās norādīt uz pārlielo mantisko plaisu sabiedrībā. Demokrāts, ja tas patiesi ir viņš, nerāda uz vienu vai otru vēsturisku parādību vai personu ar skaļu «fui!» vai vēl ko trakāku. Jebkura iekārta un persona ir apspriežama un analizējama, un nekas nav ideāls – ne kapitālisms, ne sociālisms, ne komunisms. Bet cilvēce tam ir cauri izgājusi, lai izprastu un mācītos, nevis dejotu mežoņu dejas ap uzvarēto ienaidnieku.

Bet tā sabiedrība, kurā vārda brīvību un reālu demokrātiju ierobežo nauda, nekad demokrātiska nebūs. Tas pat nav apspriežams.

Gundega Jaunzeme