Diezgan bieži Lat­vi­jas pre­sē un starp latviešiem ­sā­kas dis­ku­si­ja par par­ti­ju un po­lī­ti­ķu fi­nan­cē­ša­nu, cik tā ir at­klā­ta, go­dī­ga, li­ku­mī­ga, un kā dau­dzas ci­tas val­stij sva­rī­gas dis­ku­si­jas bei­dzas ar či­ku: ri­si­nā­ju­ma nav un vai­nī­go arī nav, un vi­si sa­prot, ka stāvoklis no atrisināšanas viedokļa ir diezgan bezcerīgs

Mē­ģi­nā­šu šo pro­blē­mu at­ainot sa­vā ska­tījumā un iz­prat­nē.

Manuprāt, bū­tu jā­sāk ar šā­diem jau­tā­ju­miem:

1. Vai ir kāds (kā­di), kas vē­las no­pirkt Lat­vi­ju vai tās da­ļu?

2. Vai ir kāds (kā­di), kas vē­las pār­dot Lat­vi­ju vai kā­du tās da­ļu, no­za­ri utt?

Uz pir­mo jau­tā­ju­mu at­bil­dēt nav grū­ti un to va­rē­tu pār­frā­zēt: vai kāds kā­ro to, kam būtu jāpie­der mums? Pro­tams. Par to lie­ci­na dau­dzie Lat­vi­jas ie­ka­ro­tā­ju pū­ļi daudzos gad­sim­tos. Par ie­mes­lu tam bi­jis ir arī Latvijas ģeo­grā­fis­kais stā­vok­lis. Acīm re­dzams ir arī tas, ka mūsu lauk­saim­nie­cī­bā vis­vai­rāk pel­na tas, kas ne­ra­žo, bet ti­kai pār­strā­dā un pār­dod. Naf­tas un ci­tu de­rī­go iz­rak­te­ņu biz­ne­sā arī līdz­īgi: lie­lo peļ­ņu ie­gūst ne­vis tie, kam pie­der naf­ta, bet gan tie, kas to pār­strā­dā, trans­por­tē, kā arī tir­go. Tā­tad to, ko Lat­vi­ja va­rē­tu iz­man­tot lat­vie­šu la­bā, ir ie­kā­ro­ju­ši dau­dzi, starp ku­riem no­ris cī­ņa par ie­gū­ša­nu īpa­šu­mā un pār­val­dī­ša­nu. Šīs cī­ņas ais­ber­ga re­dza­mā daļa ir vē­ro­ja­ma pre­sē un TV.

Ja iz­prasts pir­mais jau­tā­jums, at­bil­dēt uz ot­ro jau ir vieg­lāk un pār­lie­ci­no­šāk. Pro­tams, ka ir, kas vē­las pār­dot, un ap­lie­ci­nā­ju­mu tam mēs arī va­ram at­rast ne tikai plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļos.

Kāds tad ir pir­kša­nas – pār­do­ša­nas jeb, ci­tiem vār­diem sa­kot, lau­pī­ša­nas un no­de­vī­bas mec­hā­nisms? Lai bū­tu iespējams «­pirkt» un «pār­dot», Lat­vi­jā ne­pie­cie­ša­ma tā­da ie­kār­ta, li­kum­do­ša­na un val­dī­ba, kas to pie­ļauj un no­dro­ši­na. Valsts ie­kār­tu, li­kum­do­ša­nu un val­dī­bu te­orē­tis­ki no­sa­ka par­ti­jas, bet pa­tie­sī­bā to fi­nan­cē­tā­ji. Un ne vien­mēr nau­das ņē­mē­ji zi­na tās pa­tie­so iz­cel­smi un īpaš­nie­ku. Šā­dos da­rī­ju­mos pa­ras­ti ir ne­skai­tā­mi starp­nie­ki. Šo­brīd nav galvenais no­skaid­rot, kas bi­ja pir­mais: pie­dā­vā­jums pār­dot vai pie­dā­vā­jums pār­do­ties, jo ir daudz sva­rī­gāk iz­prast pro­blē­mu un ­rast tai ri­si­nā­ju­mu, nevis pie­ķert vie­nu no zag­ļiem, zagšanas iespēju saglabājot.

Tur­pi­not aiz­sāk­tās pār­do­mas, no­nā­kam pie – kā pie­dā­vā un kā pērk. Arī uz šo jau­tā­ju­mu at­bil­dēt nav grū­ti. Mal­dī­gi ir do­māt, ka nau­da, ko sa­mak­sā par­ti­jām, da­ra tās ba­gā­tā­kas. Ba­gā­tā­ki pa­liek ti­kai da­ži no va­dī­bas un tai bla­kus stā­vo­šie pe­lē­kie kar­di­nā­li, tā­pat arī starp­nie­ki. Pir­cē­ji ir da­žā­di un da­rī­ju­mi arī, no paš­val­dī­bas kom­pe­ten­ces jau­tā­ju­ma līdz Saei­mas kom­pe­ten­cē eso­ša. Un ne­būt tā nav nau­da, ko mēs re­dzam par­ti­ju at­skai­tēs un fi­nan­ču pār­ska­tos. Pa­ras­ti ta­jās uz­rā­dās ti­kai for­mā­li ci­pa­ri, kam ar skaud­ro re­ali­tā­ti nav ne­kā ko­pē­ja. Šaus­mi­no­ši ir tas, ka ne­vis prog­ram­mas, so­lī­ju­mi vē­lē­tā­jiem, bet mak­sā­tājs no­sa­ka par­ti­ju pa­tie­so rī­cī­bu. Bē­dī­gi ir arī, ka paš­rei­zē­jā si­tu­āci­jā Lat­vi­jā bal­so, par ko gri­bi, tie vien­al­ga pie­der vie­nam vai di­viem saim­nie­kiem, un no sva­ra ir ti­kai, kuŗš ku­ŗā brī­dī cik so­la.

Šā­di spē­les no­tei­ku­mi ir ne ti­kai po­lī­ti­kā, bet arī pre­sē un TV. Viss ie­priekš teik­tais at­tie­cas uz tā sau­ca­ma­jām va­ras par­ti­jām un lie­la­jiem iz­de­vu­miem, kā arī par­ti­ju, respektīvi, to saimnieku, kon­tro­lē­tiem TV ka­nā­liem.

Ar šiem rīkiem viņi mums palīdz arī grē­kot ar če­kis­to­mā­ni­ju, pro­vo­kā­to­ru iz­skait­ļo­ša­nu utt. Pa­tie­sī­ba ir daudz vien­kār­šā­ka un ba­nā­lā­ka. Tam, kuŗš ne­spēj re­āli pār­dot, ne­pie­dā­vā nau­du un ne­jau­tā, cik mak­sā. Šie iepriekš minētie pircēji un pārdevēji, lai viņiem būtu mazāk šķēršļu, ir pieradinājuši mūs star­p pat­ri­otis­kiem lat­vie­šiem mek­lēt da­žā­da ran­ga če­kis­tus un Krie­vi­jas ap­mak­sā­tus dar­bo­ņus. Tā ir se­vis pār­vēr­tē­ša­na, sa­va sva­rī­gu­ma ne­pa­ma­to­ta uzsvēršana un ne­lo­ģis­ka rī­cī­ba. Cik nav dzir­dēts, ka pēr­kon­krus­tie­ši dar­bo­ju­šies Mas­ka­vas uz­de­vu­mā, cik mēs ne­esam rā­dī­ju­ši cits uz ci­tu ar pirk­stu un sau­ku­ši – če­kists. Ma­nā ga­dī­ju­mā to ir da­rī­ju­šas pat valsts dro­šī­bas ie­stā­des, bet tā arī nav spē­ju­šas kaut da­ļē­ji to pie­rā­dīt. Bet dau­dzi pie­rā­dī­ju­mi un ap­lie­ci­nā­ju­mi, ja gri­bam at­rast, ir te­pat līdzās. Par tiem lie­ci­na kon­krē­ta po­lī­ti­ķa maka biezums. Vai dau­dzu pat­ri­otis­ki no­ska­ņo­to un da­rīt gri­bo­šo, bet ne­spē­jī­go or­ga­ni­zā­ci­ju dzī­ves lī­me­nis ne­lie­ci­na, ka vi­ņi nav no­pir­kti un, ne­pie­klā­jī­gi iz­sa­ko­ties, nav tā pre­ce, ko kāds va­rē­tu ie­kā­rot. No vi­ņu dar­bī­bas un gri­bas prak­tis­ki ne­kas nav at­ka­rīgs. Vai tas nav vi­spārliecinošākais ar­gu­ments? Vai mū­su organizācijas fi­nan­ci­ālais stā­vok­lis nav la­bā­kais apliecinājums mū­su pēr­ka­mī­bai un kā­da Lat­vi­jai nai­dī­ga saim­nie­ka gri­bas pil­dī­ša­nai? Ja tie­šām aiz mums stā­vē­tu Krie­vi­jas spe­ci­ālie die­nes­ti vai MOS­SAD, vai tad mēs bū­tu bez tel­pām, al­gām un vi­sa pā­rē­jā ne­pie­cie­ša­mā, lai pil­dī­tu saim­nie­ka uz­de­vu­mu?

To­ties tēv­ze­mie­tis Ma­ka­rovs mums skaid­ro «...par­ti­ju fi­nan­cē­jums fak­tis­ki bie­ži vien ir at­ka­rīgs no par­ti­ju re­ali­zē­tās po­li­ti­kas un, ja šī po­li­ti­ka ap­mie­ri­na uz­ņē­mē­ju, viņš ir ga­tavs zie­dot un kaut kā­dā vei­dā ie­gul­dīt šīs par­ti­jas at­tīs­tī­bā. Jau­tā­jums ir, vai par­ti­ja ir at­ka­rī­ga no vie­na, di­viem zie­do­tā­jiem vai arī vi­ņiem ir liels zie­do­tā­ju skaits un līdz ar to šo spie­die­nu par­ti­ja ir spē­jī­ga sa­da­līt.» Te gan jā­pre­ci­zē, ka par­ti­jām ir mazie zie­do­tā­ji, kas ne­pra­sa sa­vu nau­du at­strā­dāt ci­tā­dāk, kā pil­dot prog­ram­mā rak­stī­to, un lielie, ku­ru griba par­ti­jai ir jāpilda. Ka tas no­tiek, mēs va­ram secināt no par­ti­ju ne­adek­vā­tās rī­cī­bas un kra­sām uz­ska­tu mai­ņām. Un prak­tis­ki nav iz­se­ko­ja­ma uz­ņē­mē­ju nau­das plūs­ma, kas daž­reiz no­nāk par­ti­jas ka­sē, bet bie­žāk par­ti­jas dar­bo­ņa ma­kā.

Ru­nā­jot par to, kā šie da­rī­ju­mi sā­kas, jā­at­grie­žas par­ti­ju at­tīs­tī­bas sā­kum­pos­mā. Par­ti­jas, ko iz­vei­do­ju­ši nau­dī­gi cil­vē­ki nau­das pel­nī­ša­nas no­lū­kos, jau ir ar no­teik­tu saim­nie­ku(-iem) un jau to ra­dī­ša­nas brī­dī ir skaidrs, kā tās fi­nan­cēs un kā tās sa­ņem­to nau­du at­strā­dās, bet par­ti­jas, ku­ŗu mēr­ķis ir ne­vis pel­nīt, bet re­ali­zēt sa­vu prog­ram­mu, pieradina pa­kā­pe­nis­ki. Vi­sām jaun­ajām un pie va­ras ne­eso­šām or­ga­ni­zā­ci­jām sā­ku­mā nav ne­kā­das ie­tek­mes, bet, kad vē­lē­tājs ir sa­vu pa­da­rī­jis un kā­dai jaun­ai or­ga­ni­zā­ci­jai iz­de­vies pie­vir­zī­ties tu­vāk varai, sā­kas šo or­ga­ni­zāc­iju pie­ra­di­nā­ša­na. Jaun­ajām or­ga­ni­zā­ci­jām pa­ras­ti trūkst nau­das, nav tel­pu un pro­fe­si­onā­ļu, jo ar la­bu gri­bu vien ne­pie­tiek, dar­bu jā­prot or­ga­ni­zēt, do­ku­men­tus jā­prot ­rak­stīt, lī­gu­mus jā­prot ­slēgt, pa­sā­ku­mus jā­prot or­ga­ni­zēt utt. Bet pir­cē­jam viss ir. Tā pa­kā­pe­nis­ki or­ga­ni­zā­ci­ja tiek pie lē­tām tel­pām, pie nau­das, kas no­dro­ši­na mi­ni­mā­lu iz­tik­ša­nu, un spe­ci­ālis­tiem, kas par­ti­jai pa­līdz veikt da­žā­das ju­ri­dis­kas un saim­nie­cis­kas dar­bī­bas, kā arī pre­ci­zē tās po­lī­tis­kos mēr­ķus. Vē­lē­ša­nu lis­tēm ie­gūt de­pu­tā­tu kan­di­dā­tus, kas ap­mak­sā da­ļu vē­lē­ša­nu iz­de­vu­mu. Tas ir ti­kai sā­kums, bet labs sā­kums, un ir grū­ti iz­skait­ļot, kas ir pa­tie­sais nau­das de­vējs.

Nau­das spe­ku­lan­ti ne­kad ne­sais­ta sa­vu dar­bī­bu ar vie­nu va­lū­tu. Dar­bo­jas «groziņa prin­cips», kurā ir do­lā­ri, mar­kas, utt. Ja kā­dai nau­das vie­nī­bai vērtība krītas, tas no­zī­mē, ka ci­tai ceļas, jo tās vi­su lai­ku sa­vā star­pā kon­ku­rē. Šā­da lo­ģi­ka liek ieguldīt naudu vairākās par­ti­jās, lai vi­ņi strā­dā un sa­cen­šas saimnieka labā. Saei­mā ta­ču var ie­vē­lēt ti­kai 100 de­pu­tā­tu, un nav tik sva­rī­gi, cik no ku­ŗas par­ti­jas. Sva­rī­gi, lai bū­tu ma­zāk ne­at­ka­rī­go un ne­pa­kļā­vī­go. Bet to arī var at­ri­si­nāt. Ar pro­cen­tu bar­je­ru un ci­tiem lī­dzek­ļiem.

Un pē­dē­jais jau­tā­jums: kur ir iz­eja jeb kāds ir risinājums? Uni­ver­sā­la lī­dzek­ļa, kas šo pro­blē­mu at­ri­si­nā­tu nav. Ta­ču mēs va­ram ma­zi­nāt iz­lau­pī­ša­nas ie­spē­ju. Pirm­kārt, jā­mai­na vē­lē­ša­nu sis­tē­ma. Jo cik tad pa­tie­sī­bā mak­sā Lat­vi­ja? Cik ir ne­pie­cie­šams nau­das, lai no­pir­ktu 100 de­pu­tā­tu, no ku­ŗiem viss ir at­ka­rīgs? Skaidrs ir viens, at­rast val­stī vie­nu go­dī­gu cil­vē­ku ir vieg­lāk ne­kā sim­tu. Ir jā­pa­lie­li­na pre­zi­den­ta piln­va­ras un tā vē­lē­tā­ju loks no 100 uz tau­tas vē­lē­tu pre­zi­den­tu. Tas ir pir­mais priekš­no­sa­cī­jums, lai vis­pār bū­tu ie­spē­jams šo pro­blē­mu sākt ri­si­nāt.

Bet paš­laik ir tā, ka «vie­ni ļo­ti la­bi zi­na, ko grib; tie ir valsts va­dī­tā­ji. Ci­ti šā­du po­li­ti­ku at­bal­sta vai nu tā­pēc, ka zi­na, ko grib, vai arī tā­pēc, ka gļē­vums tiem trau­cē sākt no­piet­nu cī­ņu pret to, ko vi­ņi sa­vos sirds dzi­ļu­mos at­zīst par kai­tī­gu. Tie ir vi­dē­jie par­la­men­ta po­li­ti­kā­ņi. Nu, un tre­šie, t..i., ie­dzī­vo­tā­ju pa­mat­ma­sa, kas pa­kļau­jas neiz­prat­nes un muļ­ķī­bas dēļ.»

Bet «lai par mūsu vadītāju kļūst saprāts, par mūsu spēku – griba! Lai mūsu svētākā pienākuma apziņa palīdz mums būt pietiekami neatlaidīgiem darbā! Par visu pārējo, lai mums gādā Dievs tas Kungs; lai viņš ir sargātājs un aizstāvis!»

Un pats gal­ve­nais: pa­tie­sa mū­su valsts ne­at­ka­rī­bas at­jau­no­ša­na un lat­vie­šu tau­tas stā­vok­ļa uz­la­bo­ša­na nav ie­spē­ja­ma, ka­mēr tau­tā un val­stī nav no­stip­ri­nā­ju­sies na­ci­onā­la ide­ja. Ir jā­ra­da na­ci­onā­lās paš­ap­zi­ņas kā­pi­nā­jums un na­ci­onā­lo jū­tu no­stip­ri­nā­ša­nās.

Leonards Inkins