Pirms daudziem gadsimtiem kāds teica apmēram šādi: dodiet man atbalsta punktu un es apgāzīšu zemi. Šodien, viņu pārfrāzējot, var teikt: dodiet man tik un tik naudas un es jums vai sev izkārtošu to un to.

Gribat kļūt par mūziķi, dziedātāju, slavenu mākslinieku? Lūdzu, tas maksā tik un tik! Kā to panākt tā jau ir mana darīšana, bet nekādas īpašas pūles tas neprasa. Tikai jānopērk raidlaiks, vieta laikrakstos un žurnālos piemetot kādu pikantu baumu un skat, cilvēki uz ielas jau tevi atpazīst. Lai kļūtu par rakstnieku nav daudz jāmācās un jāstrādā. Vienkārši vajag zināmu naudas summu. Rakstītprasme nav galvenais. Galvenais, ka lasītājs jau ir padarīts par nejēgu un nespēj atšķir literatūtu no sēnalām. Viņam tikai jāpasaka, ka šis ir dikti labs rakstnieks, kas raksta par ļoti gudrām un lasītājam noderīgām lietām.

Vai jūs domājat, ka politikā, jeb valsts pārvaldē notiek savādāk. Katra politiskā partija ir vairāk vai mazāk veiksmīgs biznesa projekts. Lai to uzsāktu veic pētījumu par pieprasījumu, vēlētāju izpratni utt. Bet tālākais jau ir tehnoloģiju jautājums. Pareizāk sakot, naudas jautājums, par kurām šīs tehnoloģijas tiek pirktas. Ar tehnoloģiju palīdzību tu tiec padarīts par labu politiķi un gandrīz visi iegūst pārliecību - ja tevis nebūtu, Latvijā nebūtu arī medicīnas, izglītības utt.

Veiksme šajā, tāpat kā citos biznesa veidos, gandrīz pilnīgi ir atkarīga no biznesa projektā ieguldītā naudas daudzuma. Bet kur tādus miljonus var dabūt? Vienīgais veids kā legāli cilvēki pelna ir strādā algotu darbu. Arī ministri un deputāti. Arī prezidenti. Iedomāsimies situāciju, cilvēks x pelna mēnesī 10 000 Ls. Gadā tas ir 120 000 Ls. Un kad būs miljons? Cilvēkam taču ir arī jāēd, jāģērbjas, jāuztur ģimene. Kā lai iegādājas vairākus miljonus vērtus īpašumus un tajā pat laikā, dzīvo atbilstoši savam stāvoklim sabiedrībā? Nezinu, kas tā ir par matemātiku, varbūt greizo spoguļu matemātika, bet pēc manas izpratnes iznāk tā, ka tik īsā laikā Latvijā nav iespējams kļūt par miljonāru - protams ja nezog.

Bet kā vēl savādāk cilvēki pelna un ir pelnījuši?

Kāds sapulcināja sev līdzīgus un gāja aplaupīt citus (ienaidniekus - pretiniekus, kaimiņus). Laupījums tas ir kaut kas līdzīgs algai par padarīto.

Kāds cits savukārt apguva «jaunās zemes», iznīcināja to iemītniekus un valsts, pateicībā par savas teritorijas palielināšanu, piešķīra šim «kolumbam» amatus jaunās zemes pārvaldē un tādejādi viņš tika pie naudas.

Ir arī cits veids kā nopelnīt. Daudz jāmācās, daudz jādomā, jāuztur labas attiecības ar apkārtējiem it seviški jāizpatīk bagātajiem, jāaizņemās nauda un jāuzsāk kāda uzņēmējdarbība. Laimīgas sagadīšanās vai pareiza aprēķina rezultātā izdodas arī labi nopelnīt.

Var nopelnīt arī kaut ko izgudrojot un to pareizi pārdodot. Kā šujmašīnu izgudrotājs Zingers patentēja šujamašīnas adatu ar caurumu apakšā. Un visi, kas taisīja šujmašīnas bija spiesti izmantot viņa patentētās adatas, jo kur gan citur tai adatas acij atrasties ja ne apakšā! Un lieta darīta, nauda nāk. Un daudz nāk.

Var kļūt arī par iecienītu mākslinieku, vai mūziķi. Ja cilvēki vēlas tavu uzstāšanos klausīties, iegādāties tavus skaņdarbus un galvenais piekrīt par to visu maksāt, tad arī šādā veidā var kļūt turīgs.

Šos pelnīšanas veidus var uzskaitīt vēl un vēl. Bet galvenais ko ar to gribēju teikt ir - ka, lai darītu iepriekš aprakstītās darbības ir jāriskē, jāuzņemās atbildība - jāstrādā un jāprot aprakstītās darbības veikt. Jāpaveic tas ko citi nevar vai nespēj izdomāt.

Bet ko tādu dižu ir paveikuši mūsu miljonāri un citi bagātie un ietekmīgie? Neko no iepriekš aprakstītā. Tad atliek pēdējais secinājums - viņi zaga. Rakstot un parakstot dažādus papīrīšus piesavinājās to, ko nebija ne cēluši, ne veidojuši, ne radījuši. Viņi piesavinājās to, kas piederēja mums. Gan prihvatizējot rūpnīcas, gan izputinot kolhozus un pievācot zemes platības un tehniku, gan aplaupot mūs ar dažādu apdrošināšanas kompāniju izveidošanu kur ar valsts likumu mums tagad ir pienākums veikt apdrošinājumus. Izveidojot bankas un liekot mums caur tām veikt pārskaitījumus.

Arī šādus pelnīšanas veidus varētu vēl ilgi uzskaitīt. Bet kāda tam visam morāle? Morāle tāda, ka mēs dzīvojam zagļu vadītā valstī un sabiedrībā, kuru ir ļoti viegli prognozēt. Ir viegli prognozēt arī vēlēšanu rezlutātus, mūsu tautas nākotni un citas lietas. Protams, ja nenotiek kādi neparedzēti brīnumi, kas neļauj prognozēm piepildīties.

Kā Tu lasītāj domā, kādas ir mūsu, latviešu, izredzes nākotnē? Kāda ir mūsu valsts, Latvijas, nākotne un, cik ilgi tā vēl pastāvēs formāli un, cik praktiski? Vai ar katru dienu latviešu Latvijā paliek vairāk? Un galvenais ko darīt? Ko darīt, lai arī šādos apstākļos mūsu tauta izdzīvotu?

Es nesaskatu risinājumu ne veidojot un darbojoties politiskās partijās, kurās saimnieko sponsori, ne uzraujot segu uz galvas slēpjoties no realitātes, bet tikai biedrības «Latvietis» piedāvātajā risinājumā. Es negarantēju, ka izdosies, bet aicinu vismaz pamēģināt. Jo 15 gadus mēs jau piedalāmies tā saucamajā demokrātiskajā cīņā par varu un vai tad rezultāti neliek mums pārskatīt šo cīņas metodi un taktiku. Mums - latviešiem jāapvienojas formālās un neformālās vienībās - organizācijās. Un vienalga kā tās sauc vai rezervāti vai kā savādāk. Jāsakļauj muguras kopā un jāstājas pretī tam, kas mūs kā tautu iznīcina. Jāpāriet no vispārinājumiem par tautas dzīves līmeni, valsts nostāju, procentiem un koeficientiem uz konkrētu cilvēku. Jānim jāsāk interesēties un palīdzēt Pēterim nevis, apstraktam jēdzienam - visai tautai, valstij. Viegli ir rūpēties par visiem, jo katram, kas lūdz tavu palīdzību var pateikt, man priekš tevis nav laika, man jārūpējas par tautu! Palīdzēsim viens otram, atbalstīsim viens otru gan sadzīvē, gan darbā un tur kur tas ir iespējams un Latvija kļūs latviskāka! Bet no turienes, kur tas vairs nav iespējams pārgrupēsim spēkus uz tām vietām, kur vēl kas glābjams.

Kā to izdarīt? Šādu provokātorisku jautājumu man bieži uzdod. Kāpēc provokatorisku? Tāpēc, ka visbiežāk jautātājs pats nevēlas neko lietas labā darīt, vienīgi cer mani šādi samulsināt un apkārtējiem parādīt, ka domāju un runāju nepareizi. Bet, lai viņam atbildētu, man nākas atcerēties vai izdomāt kādu atgadījumu, apstākļu sakritību, kuru rezultātā kādam ir bijusi nepieciešama palīdzība - morāla, finansiāla... Un tad atsaucoties uz šo konkrētā piemēra, jāmodelē iespējamie palīdzības veidi. Bet parasti arī ar to nepietiek. Tam visam atkal seko tas pats jautājums, tikai citā «locījumā». Un atkal man nākas stāstīt pašsaprotamas lietas. Bet ja to nedaru tad saņemu ironisku piezīmi - nu re viņš jau pats nezina...

Taču būtība jau nav manā zināšanā vai nezināšanā. Būtība ir tajā vai jautātājs vispār vēlas pirkstu kustināt cita labā. Un šāda jautāšana vedina uz domu, ka nē. Nav iespējams izdomāt visus iespējamos gadījumus un darbības un pēc tam tās aprakstīt. Runa nav par ēdienu gatavošanu vai apģērba šūšanu. Runa ir par pabarošanu un apģērbšanu. Un jābaro ar to, ko var sarūpēt un jāģērbj tajā, ko var sadabūt, nevis paskatoties kaut kādā iepriekš sagatavotā sarakstā vai priekšrakstā pateikt - man nav šeit minētā ēdiena, dzēriena, vai apģērba, ko tev dot, tāpēc paliec vien gribot.

Rakstu krājumā «Latvietis Latvijā» turpmāk publicēsim arī kādu konkrētu piemēru (recepti), kādā veidā latvieši viens otram palīdz un ir palīdzējuši. Protams, darbojošos personu vārdi un darbības vieta būs mainīti. Varbūt tie, kas paši līdz šim nav spējuši neko izdomāt, atradīs šeit kādu vērtīgu ierosmi.

Lai mums visiem veicas!