Tauta un tēvzeme - divi lielumi, kam savā būtībā jāsaglabājas nemainīgiem, lai nezustu dzīves jēga. Noturīgāk saglabājas zemes vaigs - augstienes, līdzenumi, ezeri, upes, jebkura apvidus īpatnības, lai gan arī tos cilvēks var jūtami pārveidot. Sevišķi nozīmīgas ir tās zīmes tēvzemes vaigā, kas saistītas ar latvju tautas ilgo mūžu. Redzamākās no tām - tālo sentēvu pilskalni. Tie visīstāk apliecina, ka mūsu priekšteči te dzīvojuši un atvairījuši ienaidniekus. Tie kā zaļi tempļi pavīd malmalās visā Latvijā, skaitā ap četri simti. To pārsvarā līdzenās virsmas ir cēli Dieva galdi, kas, iezīmēdamies pret ausmas un rieta apgaismoto debesmalu, modina dvēselē dārgas trīsas, atgādinot, cik liels svētums ir tēvzeme. Ar uzbeduma ciļņiem galā tie atgādina varoņu gultas, kur senie cīnītāji apgūluši, gatavi mosties jebkurā tautai liktenīgā brīdī. Kaut mēs, kas vēl esam latvji, īpaši izjustu šo pilskalnu nozīmību nacionālo jūtu izaugsmē! Savukārt daudzviet redzamās pilsdrupas ir mūsu apspiedēju atstātās pēdas. Bieži vien tauta arī tās apvij ar īpašu sendienu romantiku, neatšķir mūsu senču pilskalnu un iekarotāju pilsdrupas ļoti atšķirīgos iespaidus. Ik latvja dvēselē mūsu sentēvu celtie pilskalni vieš nacionālu lepnumu un siltmi, bet svešinieku pilsdrupas atbaida. Šīs atšķirīgās izjūtas arī ir mēraukla, cik nacionāli esam. Un diemžēl tautā bieži vien šo abu pretējo izjūtu vairs nav. Nav tāpēc, ka daudzi latvieši sajaukušies ar cittautiešiem, dibinot jauktās laulības. Tādas laulības īpaši radušās pēdējā pusgadsimtā. To var secināt pēc vārdiem un uzvārdiem, īpaši pēc vārdiem šādās ģimenēs:tie ir pielāgoti viena vai otra - tēva vai mātes - tautībai. Maz ticams, vai šādu ģimeņu bērni būs latvieši pēc sirds aicinājuma, varbūt labvēlīgā vidē tikai pienākuma vadīti. Protams - tautā ir daudzi latviski domājoši un jūtoši cilvēki arī ar svešiem vārdiem un uzvārdiem, kas paaudžu un laiku gaitā iekusuši latviešos, varētu tikai vēlēties, lai viņi latvisko savus vārdus un uzvārdus. Ir gan atšķirība, kā šie vārdi un uzvārdi radušies. Vācu baroni deva vāciskos uzvārdus arī nevainojamiem latviešiem, bet krieviskie radušies pašdarbības ceļā - ar jauktajām laulībām. Ikvienu, kas kaut nedaudz vēl sevi apzinās kā latvieti, lai stiprina un iedvesmo viņa šūpulis - tēvzeme. Cik daudz jauku, mājīgu stūrīšu tīkamai dzīvošanai ir tēvzemē! Cik daudz aizkustinošu sentēvu pēdu - pilskalnu, senkapu, kaujas lauku, pār kuriem senatnes un nākotnes gaisma aust!