Viņu dzimtene bija tagadējā Dānija, Norvēģija un Zviedrija. Tie ieradās plakandibena laivās, kuŗu konstrukcija bija piemērota kā okeāna viļņiem, tāpat arī braukšanai pa jūru līčiem un seklām upēm. Šajās laivās viņi nokļuva tagadējā Islandē, Grenlandē un pat Kanādas austrumu piekrastē. Pirmie laupītāji nāca no Skandināvijas pussalas fjordiem, ko viņi paši sauca par vik, bet Eiropas kontinentā viņus sāka dēvēt par vikingiem. Būdami labi jūras braucēji un vēl labāki kaŗotāji, viņi laupīja un slepkavoja tagadējās Anglijas, Īrijas, Francijas, Spānijas, Portugāles piekrastē. Vēlāk viņi devās arī uz Vidusjūras zemēm.

No Skandināvijas attālākās zemēs, kur jēdziens fjords nebija pazīstams, šos sirotājus sāka dēvēt par normāņiem, kas tulkojumā nozīmē ziemeļu vīri.

Lūk, piemērs: tagad Ziemeļfrancijā ir novads ar nosaukumu Normandija, ko ap 900. gadu iekaroja vikingi un nodibināja te savu valsti. Arī vairākās citās zemēs vikingi/normāņi dibināja savas valstis, par kuŗas piemēru varētu minēt 1027. gadā Dienviditālijā izveidoto normāņu valsti.

Vikingu dzimtenē, novados ap jau minētiem Skandināvijas fjordiem, nebija daudz zemkopībai un lopkopībai derīgas zemes. Viņiem trūka pārtikas un apģērba, toties bija plaši meži un labas dzelzsrūdas atradnes. Loģiski, ka šie apstākļi veicināja domu: jābūvē kuģi, jāizgatavo ieroči un jādodas laupīt – vispirms pārtiku un apģērbu, vēlāk – visu, kas varētu noderēt. Maiņas preču, lai tirgotos, taču vikingiem nebija.

Pagāja divi gadu simteņi, un vikingi sāka saprast, ka neilgu sirojumu vietā izdevīgāk būtu apmesties jaunajās, bagātajās zemēs uz pastāvīgu dzīvi, kļūt par šo zemju valdniekiem un sistemātiski ievākt nodevas. Tādēļ ap 1000. gadu līdzšinējie laupītāji pārvērtās par kolonistiem. Vienlaikus arī pašā Skandināvijā veidojās cilšu valstis.

Vikingi, kas apdzīvoja tagadējo Zviedrijas dienvidu piekrasti, sevi sauca par varinger (tulkojumā kaŗavīru vienība), bet savu dzimteni – par Ros. Senie somi viņus dēvēja par rutosi (tulkojumā airētāji). Šīs vikingu ciltis laupīja tagadējās Baltijas jūras piekrastē – Žemaitijā un Prūsijā. Dāņi savukārt laupīja Kurzemē un Igaunijā. Kad 13. gadsimtā vācu bruņinieki iekaŗoja seno līvu, latviešu un igauņu cilšu territorijas, Ziemeļigauniju sagrāba dāņi, kam šīs vietas jau bija pazīstamas. Nopostītās igauņu pilsētas Lindenaisse vietā dāņu karalis dibināja jaunu pilsētu un cietoksni Tallinn (tulkojumā no igauniskā nosaukuma – dāņu cietoksnis).

Tagad apskatīsim dažus notikumus austrumslāvu zemēs, saistītus ar vikingu ekspansiju.

Nostāsti vēstī, ka 862. gadā kāds varingu vadonis Hrodriks Hafdarsons kopā ar saviem brāļiem Sineusu un Truveru kaŗavīru vienības pavadībā apmetās tagadējās Novgorodas novadā, pakļāva to savai varai un nodibināja pirmo valsti austrumslāvu territorijā. Pēc brāļu nāves Hrodriks te kļuva par vienpersonīgu valdnieku. Novgorodas pilsētu varingi sauca par Holmgardu. Slāvi Hrodriku sauca par Rjūriku (valdīja 862.–879.), bet viņa izveidoto valsti par Rus. Faktiski tas bija burtisks darinājums no Rjūrika dzimtenes nosaukuma Rus, un daudzus gadsimtus vēlāk slāvu valsts nosaukums kļuva «Rossija». Savukārt varingus slāvi dēvēja par varjagiem.

Latviešu valodā visus austrumslāvus tagad sauc par krieviem. Tas tādēļ, ka seno letgaļu austrumu kaimiņi bija slāvu ciltis kriviči. Vēlāk šis vārds izmainījās un kļuva par vārdu krievi.

Daļa Hrodrika karavīru savu komandieru Askolda un Dīra vadībā devās tālāk uz dienvidiem un apmetās tagadējās Kijevas novadā. Viņi izveidoja otru varjagu valsti austrumslāvu zemēs. Daži vēsturnieki apgalvo, ka Dīrs esot bijis Kijevas novada slāvu izcelsmes valdnieks jau pirms Askolda ierašanās. Tas ir apšaubāmi. Paši slāvi taču nekad nav pratuši pārvaldīt savu zemi: vispirms valdīja varjagi, tad Lietuvas valdnieku radinieki, vēlāk mongoļu chanu ieceltie slāvu/mongoļu jaukteņi, bet pēdējos gadsimtos – Krievijas imperatori ar savām sievām, kuŗas visas bija vācu valdnieku meitas.

Novgorodā pēc Hrodrika (Rjūrika) valdīja varjags, vārdā Helgi, ko slāvi sauca par Oļegu. 882. gadā viņš pārcēla savu rezidenci uz Kijevu, bet Askoldu un Dīru nogalināja.

907. gadā Helgi (Oļegs) devās laupīšanas kaŗā pret Bizantiju. Šim valdniekam bija spilgti izteikts vikingu laupītāja un slepkavas raksturs.

Nākamais valdnieks bija Hrodrika (Rjūrika) dēls Ingvars Hrodriksons, ko slāvi sauca par Igoru, viņš valdīja no 912.–945. g. Arī šis valdnieks divreiz devās laupīšanas kaŗos pret Bizantiju. Vēlāk kāda laupīšanas gājiena laikā uz drevļanu cilts novadu, Igoru nogalināja šī novada iedzīvotāji.

Igora sieva, slāvu zemniece Olga (varjagi viņu sauca Helga), kļuva par nākamo valdnieci (945.–955. g.), sākumā gan tikai reģentes statusā sava mazgadīgā dēla Svjatoslava vietā.

Pēc tam Olga apciemoja (bez laupīšanas!) Bizantiju un pieņēma kristīgo ticību. Baznīca viņai deva vārdu Helēna.

Olgas (Helēnas) dēls Svjatoslavs, kurš valdīja no 955.–973. g., jau bija pārslāvojies varjags, jo šajā laikā varjagi jau bija pilnīgi asimilējušies slāvu vidē.

Arī vikingi/normāņi Rietumeiropā ap šo laiku asimilējās un pazuda pakļauto cilšu vidū. Tāpēc apmēram kopš 1100. gada chronikās vairs vikingus nepiemin.

Pagāja pieci gadsimti un Rietumeiropā atdzima seno vikingu nelietīgās tieksmes. Sākās plaši pazīstamo jūras braucēju, jaunu zemju atklājēju, un koloniju iekaŗošanas laikmets.

Spānijas, Portugāles, Anglijas un Nīderlandes valdnieki meklēja un atrada svešas zemes Amerikā, Āzijā, Āfrikā un Austrālijā. Šīs zemes kolonizēja, pret iedzimtiem izvēršot visplašāko genocīdu: Amerikas indiāņus masveidā iznīcināja, daudzus miljonus Āfrikas nēģeŗus pārdeva verdzībā. Koloniju dabas bagātības sistēmātiski izlaupīja. Eiropas moderno vikingu laupīšanas un slepkavošanas pasākumos Francija un Vācija varēja piedalīties gan tikai pēc savu nacionālo valstu izveidošanās 1870. gadā. Un tikai pēc Otrā pasaules kaŗa visas šīs koloniālās sistēmas sabruka.

Neaizmirsīsim arī notikumus Baltijā. Kurzemes hercogiste bija Polijas karaļvalsts vasalis, taču faktiski gandrīz neatkarīga. Ir zināms, ka dāņu vikingi senos laikos ne tikai laupīja Kurzemē, bet daļēji arī kolonizēja. Hercoga Jēkaba Ketlera laikā arī šeit atdzima seno vikingu raksturi. Jēkabs uzbūvēja plašu kaŗa (44 kuģi) un tirdzniecības (ap 60 kuģiem) floti. Sākās 17. gadsimta kurzemnieku braucieni uz Vidusjūru, vēlāk uz Rietumāfriku. Te kurzemnieki no iedzimto virsaišiem nopirka zemes gabalus Gambijas upes grīvas rajonā.

Nedaudz vēlāk Jēkaba kaŗakuģi aizkļuva pat līdz Amerikas krastiem. Šeit Jēkabs 1654. gadā no kāda angļu grāfa nopirka Tobāgo salu. Jaunās zemes kolonizēja, taču bija ļoti ievērojama atšķirība no pārējo Eiropas valstu kolonijām: ne Gambijā, ne Tobago nebija verdzības. Ap 1660. gadu Kurzemes hercogiste šīs kolonijas zaudēja. Tās sagrāba nīderlandieši un angļi.

Šajā laikā Krievijai nebija iespējams piekļūt jūru plašumiem – dažādas ciltis aizšķērsoja pieeju Ziemeļjūrai un Baltijas jūrai, bet Bizantijas valsts pārvaldīja Melno jūru.

Tomēr sagrābt svešas zemes un laupīt gribēja arī vikingu izveidotā Krievijas valsts, kas sāka pakļaut etniski svešās kaimiņu ciltis.

Bet 13. gadsimtā mežonīgo mongoļu ciltis apvienojās un, nevēlēdamies nodarboties ar zemkopību vai amatniecību, devās laupīt un slepkavot savus kaimiņus. Iekarojuši gandrīz visu Āziju, mongoļi devās tālāk uz rietumiem un pakļāva austrumslāvu kņazistes.

Pēc divarpus gadsimtu verdzības, 1480. gadā, krievi pilnībā atbrīvojās no pakļautības mongoļu chanam un tagad nekavējoties paši sāka pakļaut kaimiņu ciltis. Jau 1481. gadā Novgorodas kņazistes kaŗaspēks iebruka Igaunijā, bet 18.–19. gadsimtā Krievijas impērija izpletās no Klusā okeāna līdz Baltijas un Melnajai jūrai. Pēc mongoļu padzīšanas krievi līdz pat mūsu dienām nav spējuši kļūt par civilizētu un kulturālu nāciju.

Labākai senvēstures notikumu uztverei paskaidrosim lasītājam par dažu skandināvu vārdu lietojumu krievu valodā. Skandināvu cilšu vecākos jeb vadoņus dēvēja par jarlu. Vēlāk vārds jarls kļuva par titulu, ko piešķīra karalis. Kad krievu ciltis nokļuva mongoļu pakļautībā, tad mongoļu chans iecēla un atcēla krievu kņazus. Amatā iecelšanu apstiprināja rakstīts dokuments, ko krievi sauca par jarliku.

Atcelšana no amata nozīmēja nepatikšanas. Un, lūk, krievu valodā parādījās vārds hanā, ar ko apzīmē lielas nepatikšanas. Vienā rakstā nav iespējams uzskaitīt tos daudzos simtus vārdu, ko krievi burtiski pārņēma no zviedru, franču, vācu, mongoļu un citām valodām, jo savas valodas vārdu bieži pietrūka.

Nobeigumā daži vārdi par Krievijas visjaunāko vēsturi.

Komūnistu diktatūras gados Krievija saglabāja laupītāju un slepkavu pārvaldītas valsts pazīmes, kļūstot par ļaunuma impēriju.

Vēsturnieki uzskata, ka Krievijas komūnisti nogalinājuši 66,7 miljonus cilvēku. Vācijas valsts vadoņus tiesāja 1945./46. Nirnbergā un pakāra par 11 milj. cilvēku nogalināšanu. Ļeņiniski staļiniskās valsts vadoņi toties saņēma ordeņus, pensijas un rakstīja memuārus...

Tagad ir cerība, ka Eiropas valstu savienība kopīgiem spēkiem atrisinās Lielbritānijas – Īrijas konfliktu Olsterā, Grieķijas – Turcijas konfliktu Kiprā un Serbijas – Albānijas konfliktu Kosovā.

Ir arī cerības, ka Eiropas valstu savienība un NATO bruņotie spēki varēs piespiest Krievijas valsti oficiāli atteikties no jebkādām pretenzijām Baltijas valstīs, kā arī piespiest atteikties no tieksmes ievest kārtību Ziemeļkaukāzā un citur ar genocīda palīdzību.

Tomēr pastāv bažas, ka slāvu/varjagu/mongoļu jaukteņi no savas augstprātības un šovinisma labprātīgi nekad neatteiksies. Visa cilvēce ilgojas pēc jebkuŗas ļaunuma impērijas izzušanas no Zemes virsas, arī Baltijas valstu nācijas. Pēchitleriskā Vācija to saprata. Kad to sapratīs pēcstaļiniskā Krievija?