Ar plašsaziņas līdzekļiem viss ir skaidrs. Žurnālisti pakļaujas izdevumu īpašnieku prasībām «Kā maizi ēd, tā dziesmu dzied» - šo skumjo patiesību ļaudis zināja jau tad, kad tāds komunisms un fašisms vēl pasaulē nemaz nebija parādījies. Pat suns nekož tai rokai, kas viņu baro. Un par to nav jābrīnās. Lopiņiem savs vēders vienmēr ir tuvāks par jebkuriem «ideoloģiskiem apsvērumiem».

Jābrīnās šodien ir par latviešiem. Sevišķi par tiem, kas apgalvo, ka viņi cieņā un godā tur savu valsti, savu tautu, savu Tēvzemi, bet nezin vai godā turēt leģionāru piemiņu ir pareizi. Sevišķi par tiem, kas uzskata sevi par īsteniem latviešiem un tajā pašā laikā cenšas norobežoties no leģionāru piemiņai rīkota gājiena vai pat kritizē to un cenšas panākt gājiena aizliegšanu.

Noliksim uz brīdi malā visus tos propagandas rakstus un runas par fašistiem, nacistiem, žīdu šāvējiem. Ar to daži cilvēki pelna naudu. Viņiem ir tāds darbs. Ļoti netīrs, ļoti apkaunojošs darbs, bet citu neko labāku, diemžēl, viņi strādāt negrib.

Un tagad padomāsim par leģionāriem. Vai viņi tiešām ir karojuši nepareizajā pusē? Sāksim ar vispārzināmām ābeces patiesībām. Pirms četrdesmitā gada mums - latviešiem bija sava neatkarīga valsts. Nav svarīgi, cik diktatoriska vai cik demokrātiska tā bija. Svarīgi, ka latviešiem toreiz bija SAVA valsts. Un šajā valstī bija gan bagātie, gan nabagi, gan cienījami, gan mazāk cienījami pilsoņi. Tāpat kā visās citās pasaules valstīs. Četrdesmitajā gadā Latvijā ienāca krievi. Nav pat šobrīd svarīgi vai viņi šeit ienāca kā iebrucēji - okupanti, vai tika šeit ielūgti no vietējo komunistu atbalstītāju puses. Svarīgi ir tas, ko pēc krievu ienākšanas Latvijā pastrādāja jaundibinātais padomju režīms kopā ar krievu armiju un čeku. Latviešu neatkarīgās valsts amatpersonas, daudzi redzami latviešu inteliģences pārstāvji vai vienkārši turīgāki cilvēki tika masveidā aplaupīti, spīdzināti, sakropļoti, nogalināti. Šo, pret latviešiem vērsto teroru var censties noslēpt, bet šo vēsturisko patiesību nav iespējams noliegt. Baigais gads - ar šādu apzīmējumu tas ir iegājis Latvijas vēsturē.

Un tad sekoja vācu iebrukums, kas aizslaucīja no Latvijas zemes šos sarkanos bendes. Jā, teorētiski tā bija jauna okupācija, taču praktiski visi tie, kas padomju režīma īsajā pastāvēšanas laikā bija dzīvojuši nāves draudos un bailēs par savu likteni, to uzņēma kā atbrīvošanu. Un tagad pasakiet, vai tas bija nepareizi, ka tie, kuru īpašumi Baigajā gadā bija izlaupīti, bet tuvinieki - tēvi, brāļi noslepkavoti, pret padzītajiem komunistu varmākām izjuta naidu, nevis kaut kādas draudzīgas jūtas un simpātijas? Vai tas bija nepareizi, ja karstasinīgākie no viņiem vēlējās atriebt savējo nāvi cīnoties vācu armijas rindās? Un kad vācu armijai frontē sāka iet arvien grūtāk, kad sākās atkāpšanās un Staļina karapulki sāka virzīties atpakaļ uz Latviju - vai tas bija nepareizi, ja ļaudis, paklausot izsludinātajai mobilizācijai stājās leģiona rindās, lai pasargātu Latviju no jauna Baigā gada? Ko jūs, cienījamie mūsdienu latvieši šādā situācijā darītu savādāk? Ietu uz mežu un pievienotos sarkano partizānu bandām? Pievienotos tiem, kas neslēpa, ka cīnās par asiņainā boļševiku režīma ienākšanu Latvijā? Vai tas, jūsuprāt, būtu bijis pareizāk? Tad ko jūs šodien varat pārmest tiem vīriem, kas toreiz vācu karaspēka rindās cīnījās un krita Austrumu frontē? Ko jūs šodien varat pārmest tiem, kuri ar savu varonību kara beigās Kurzemi padarīja par neieņemamu cietoksni, ļaujot tūkstošiem latviešu izceļot uz Rietumiem, projām no verdzības komunistu režīmā? Vai viņi kaut ko darīja nepareizi?

Jā, viņi nerīkoja diskusijas par toleranci, minoritāšu tiesībām un demokrātiju. Viņi nemeklēja starp diviem ļaunumiem to mazāko, to «labāko» ļaunumu. Viņi vienkārši cīnījās uz dzīvību un nāvi pret daudzskaitlīgu pārspēku. Un palika neuzvarēti. Viņi nolika ieročus tikai pakļaujoties vācu virspavēlniecības pavēlei par kapitulāciju. Un arī ne visi. Cik no mums šodien kaut ko tādu spētu paveikt?

Ne jau rūpējoties par vēsturisko patiesību šodien pret leģionāriem tiek izteikti visbezjēdzīgākie apvainojumi un kultivētas visabsurdākās aizdomas. Tos, kuri visiem iespējamiem vārdiem lamā leģionārus, vēsturiskā patiesība neinteresē. Latviešu leģionāru diskreditēšana un apmelošana pieder pie latviešu tautas audzināšanas, jeb, pareizāk sakot, pāraudzināšanas kampaņas, kas ir uzsākta jau padomju laikā un ar jaunu sparu turpinās kopš Latvijas formālās neatkarības atgūšanas brīža. Tiem, kas grib būt saimnieki mūsu zemē ir vajadzīgs tikai tāds latvietis, kurš netic saviem spēkiem, apšauba savas nacionālās piederības, savas Tēvzemes nozīmi un netur cieņā savas tautas vēsturi un varoņus.

Jebkuru dzīvnieku pie nebrīves pieradina pakāpeniski. Arī darba lopu pie iejūga pieradina pakāpeniski. Tikai pēc tam, kad viņš ir pieradināts iet iejūgā var krāmēt pilnu vezumu un, uzšaujot ar pātagu, likt lopiņam to vilkt.

Nē, vēl jau mums 16. martu neaizliedz. Acīm redzot, līdz klajam aizliegumam mēs vēl «neesam izauguši». Pagaidām mums vēl tikai iesaka to darīt klusi, nemanāmi, vislabāk mājas kārtībā. Bet, ja kāds tomēr vēlas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, tad to iesaka darīt neuzkrītoši pa vienam vai nelielās grupiņās. Pagaidām mūs vēl tikai audzina, pieradina, pārbauda. Ar demagoģiju, draudiem, ar svītrainos paltrakos ģērbtu provokatoru karnevāliem, ar aktīvāko gājiena dalībnieku īslaicīgu aizturēšanu. Un katrs 16. marts mums - latviešiem ir kļuvis par tādu kā eksāmenu, kur mūs ar interesi vēro svešas, ļaunas acis. Un pēc tam notikušo rūpīgi analizē - cik tālu paklausībā, padevībā, lētticībā un vienaldzībā mūs ir izdevies izaudzināt. Kādu nastu un cik drīz mums varēs uzkraut.