Ar līdzīgu nosaukumu 1992. gadā publicēta Minhenes Universitātē izdotā grāmata, kas iepazīstina lasītājus ar Eiropas tautu uzskatiem un iemesliem piedalīties cīņās pret komunismu vācu armijas formējumos, neskatoties uz Ā. Hitlera paziņojumu 1941. gadā pēc Vācijas uzbrukumiem PSRS: «Pat nevar iedomāties, ka citas tautas, izņemot vāciešus, varētu nest ieročus.» Bet gadu vēlāk vācu armijas rindās bija miljons brīvprātīgo. Tam par iemeslu bija Staļingradas traģēdija. Jau 1941. gada jūlijā Vācijas Ģenerālštāba šefs F. Halders rakstīja: «Visas Eiropas valstis, pat francūži sūta savus leģionus kopīgai cīņai pret komunismu.» Bet J. Gebelss savā dienasgrāmatā pat atļaujas nosodīt Ā. Hitlera nostāju pret okupēto Eiropas valstu un PSRS tautām.

Baden Telz brīvprātīgo virsnieku skolas rektors K. Šulce 1943. gadā rakstīja Hitleram: «Manu Vadoni, visi jaunieši ir lielā sirdsapziņas konfliktā. Mājās tos uzskata par dzimtenes nodevējiem. Viņi cīnās par mums frontē, bet ne par nacionālsociālismu un par tā partiju, bet pēc manām domām viņi cīnās par vienotu valsti, līdz ar to, ņēmuši līdzdalību kaujās, vēlas iegūt paši savu valstu pastāvību.» Uz vēstuli Hitlers atbildējis, ka var kadetiem apsolīt: pēc kara viņu valstu patstāvība garantēta.

1943. gada 21. martā datēts dokuments par Eiropas valstu savienību, kuru veidotu Vācija, Itālija, Francija, Beļģija, Holande, Dānija, Norvēģija, Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Slovākija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Serbija, Grieķija, Horvātija un Spānija.

Grāmatas autori izdala vairākus kolaborācijas veidus un mērķus:

Holandes nacionālsociālistisko partiju 1935. gadā atbalstīja 8% vēlētāju, 1937. - 4,2%, 1940. gadā to skaits sasniedza jau 29 000. Partijas pr-js bija Adrians Musserts, kas atbalstīja Holandes integrāciju Lielvācijas sastāvā. Vācu armijas dažādās vienībās atradās 75300 holandiešu, no kuriem kaujās austrumu un rietumu frontē krita 10000. Brigāde «Nederland» zem 23. SS tanku divīzijas nosaukuma cīnījās Kurzemes cietoksnī līdz 1945. gada janvāra beigām. Pēc kara apmēram 60 000 pazaudēja pilsoņu tiesības un tika sodīti.

Beļģijā bija vairāku nacionālsociālistisko partiju novirzieni un Vācijas politikas atbalstītāji. 1941. gadā brīvprātīgo SS vienībās bija 1200, kas ievērojami pieauga pēc 1941. gada 22. jūnija, kad sākās karš ar PSRS. Vācu armijā cīņa pret boļševismu vienoja 144 475 flāmu tautības karavīru. Francijas Flandrijas brīvprātīgie devās kaujās uz austrumu fronti ar saukli: «Par karali ejam kauju laukos, par Beļģiju cīnīsimies!» Beļģijas valoņus aicināja Leons Degrelle, kam atsaucās 58 900 brīvprātīgo.

Luksemburgā pirmie 425 brīvprātīgie uzvilka vācu formu 1940. gadā. 1942. gadā iestājās 1200. Līdz kara beigām iesaukumam pakļāva 15 409 1920.-1927. gadā dzimušos. Kaujās krita 2752, bet 3510 dezertēja.

Francijā vairāk kā 100 000 atbalstīja Vācijas intereses. Tur bija plaši izplatījusies kolaborantu sistēma ar daudzām partijām un grupām. Līdz 1944. gadam ap 300 000 franču piedalījās dažādās vācu armijas un paramilitārās vienībās.

47 000 spāņu, no tiem 18 946 Zilajā leģionā, zaudēja 4500 kritušos un 8500 ievainotos.

321 spāņu karavīrs saņemts gūstā. Daži simti portugāļu cīnījās spāņu Zilās divīzijas sastāvā. 20 angļu - SS Nordland divīzijā, 2 Berlīnē pret Sarkano armiju, 50 - Britu brīvkorpusā, kur bija arī daži īri.

11. SS tanku divīzijā iedalīja vienu dāņu pulku. 5. SS divīzijā Vikingu 177, austrumu frontē 8000 dāņi, no kuriem 2000 krituši.

50000, no tiem 10 878 SS vienībās vācu formās bija norvēģi, no kuriem 10% krituši Somu frontē - 2000 zviedru, bet austrumos 120 SS vienībās kopā ar dažiem islandiešiem 130 pēc kara atgriezās, bet netika sodīti.

Indijas leģionā 3500 - rietumu frontē, bet ap 6000 Japānā pret ASV. Kaujās Āfrikā vācu armijā 3000 arābu, sīriešu un 5000 Ziemeļāfrikas brīvprātīgo Āfrikāņu falangā.

Ungāriem bija 4 SS divīzijas un 3 atsevišķi divizioni.

Bet vislielāko skaitu karavīru, kas uzvilka vācu formu, veidoja PSRS okupēto valstu iedzīvotāji un gūstā saņemtie sarkanarmieši. Ziņas ir par stāvokli līdz 1944. gada oktobrim, bet zināms, ka 1945. gada janvārī viņu kopskaits ievērojami palielinājās, kad sākās ROA (Krievijas Atbrīvošanas armijas) formēšana. Bet tomēr zināmie skaitļi iespaidīgi. Tie ir 110 000 Kaukāza iedzīvotāju, 250 000 ukraiņu, 30 000 baltkrievu, 53 000 kazaku ar 250 000 zirgiem, 5000 kalmiku, 40 000 Volgas tatāru, 20 000 Krimas tatāru, 180 000 turkestāniešu, 310 000 krievu, 146 000 latviešu, 69 000 igauņu un 36 800 lietuviešu.

Domājams, visiem skaidrs, ko nozīmē šie lielie skaitļi. Lielākais vairums šo neatzīto karavīru, kaut arī svešās formās, uzdrošinājās pretoties pasaules lielākajam ļaunumam - komunismam.