Esmu apsvēris visus man zināmos plusus un mīnusus un esmu pārliecināts: ja nekas šai lietā nemainījās pa šiem gadiem, tad nav nekāda pamata notikt kādām būtiskām izmaiņām arī nākošgad.

Diemžēl laikraksts nepilda savu galveno uzdevumu, nevieno latviešus, neveicina to vienošanos kopējam darbam. Viedokļu apmaiņu esam panākuši, bet liela daļa latviešu vēlas lasīt tikai vienīgo un pareizo viedokli, lai nebūtu jādomā, jāspriež. Lai var tikai piedalīties un izpildīt. Ko un kāpēc, tas nav galvenais. Un, ja viņu rīcība izrādīsies kļūdaina, tad viņi nebūs vainīgi. Vainīgi būs tie, kas rakstīja un aicināja. Bet viņi par savu neapdomību atbildību neuzņemsies.

Ja atskatāmies uz laiku no 1991. gada līdz šai dienai, tam jāsecina, ka runas, atrunas un darbības ir bijušas visādas, bet rezultāts ir tikai atkāpšanās, piekāpšanās un zaudējumi. Neatminu nevienu izcīnītu uzvaru vai uzvariņu, panākumu. Protams, var man oponēt un teikt, ja nebūtu tā un tā, tad būtu vēl trakāk. Mēs esam sanieguši to un to, tikai... Bet tā ir mākoņstūmēju teorija, nevis patiesība. Viens rāda uz debesīs esošiem mākoņiem un saka: «Redzi, viņi kustas. Zini, es tos stumju.» Bet patiesībā pūš vējš. Tieši šādus «pierādījumus» un «argumentus» es saucu par mākoņu stumšanu. Es nevēlos vairot mākoņstūmēju pulku, tāpēc laikraksts nākamgad neiznāks. Un tas nav tikai naudas trūkuma dēļ. Es vēlos savā dzīvē sasniegt kaut vienu, kaut nelielu uzvaru un tāpēc esmu nolēmis būtiski pārvērtēt padarīto un darāmo, kā arī darīšanas veidus. Jo, pat neanalizējot patiesos negatīvo procesu iemeslus, ir skaidrs, ka var ļaužu prātus nodarbināt, imitējot abstraktu cīņu pret jebko - bezdarbu, nabadzību, noziedzību, demokrātijas ierobežošanu, starptautisko terorismu, dabas piesārņojumu, globālo sasilšanu. Šādas aktivitātes valdošo režīmu netraucē. Tieši otrādi - tiek radīta demokrātijas ilūzija, veidots iespaids, ka valdība ir norūpējusies par savu tautu, ņem vērā tās vajadzības un dara visu iespējamo, lai grūto situāciju uzlabotu.

Protams, visi šie procesi ļoti labi ir tikuši un arī turpmāk tiks atspoguļoti valdošā režīma kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos. Šim mērķim tāds laikraksts, kā «Latvietis Latvijā» nav vajadzīgs. «Latvietis Latvijā» tika veidots un izdots ar citu mērķi.

Galvenais mērķis bija radīt iespēju dažādām patriotiskām organizācijām publicēties vienā laikrakstā un tādējādi veicināt to sadarbību. Ja organizācijas būtu nākušas un katra aizpildījusi kaut vienu lappusi, tas nenoliedzami novestu arī pie šo organizāciju cilvēku tikšanās, savstarpējām diskusijām un kopējām saskaņotām darbībām. Varbūt nākotnē uz šīs sadarbības pamata izveidotos arī vienota organizācija. Bet šī cerība nepiepildījās. «Es tur nerakstīšu tāpēc, ka tur raksta tas. Man nepatīk, ko raksta tas autors un tāpēc man nav pieņemams šāds laikraksts.» Un mēģina publicēties tā saucamajos lielajos laikrakstos vai izdot kādu lapeli. Un atrodas arī kāds, kas tiem palīdz financiāli, jo «palīdzētāju» galvenais mērķis ir neļaut vienoties.

Otrais mērķis bija nevis sludināt vienīgo un pareizo, neapstrīdamo patiesību, bet ļaut izteikties dažādiem cilvēkiem un organizācijām, lai nonāktu pie pareizā viedokļa un taktikas konkrētajā brīdī. Arī tas nebija iespējams, jo visu laiku nācās klausīties: «Es esmu muļķis, un man ir labi.»

Tā nav padošanās. Tā ir fakta, ka latvieši paši nevēlas sadarboties, dzīvot latviskā Latvijā, būt noteicēji savā zemē, konstatācija. Bet, ja nevēlas, vai mūsu spēkos ir to viņiem uzspiest? Ja arī laikraksts pēc kāda laika atsāks iznākt, tajā brīvdomības un demokrātijas tādā izskatā kā līdz šim vairs nebūs.

Galvenokārt būs mūsu (biedrības «Latvietis») uzskatiem atbilstošas publikācijas. Tāpēc pēc kāda pārtraukuma, kura laikā uzkrāsim spēkus un iekrāsim naudiņu laikraksts iznāks, citā biezumā un regularitātē. Nopietni pievērsīsimies arī internetam.

Cik ilgi tā ies, un vai latvieši kā tauta spēs pārdzīvot šo grūto periodu? Tas ir jautājums, uz kuru nav iespējams atbildēt. Lai cik viltīgi un izsmalcināti arī nebūtu visi tie paņēmieni, ar kādiem valdošais prettautiskais režīms notur varu savās rokās, pienāks brīdis, kad nekādas skaistas runas un mākslīgi radītas ilūzijas nespēs noslēpt drūmo patiesību. Vai tauta tad spēs vēl apzināties sevi kā vienotu veselumu un atgriezties pie tiem aizmirstajiem kopības ideāliem, ko sevī iemieso nacionālisms? Arī to grūti pateikt. Lielā mērā tas atkarīgs no pasaulē notiekošā, no tā, cik daudz, aizstāvot savas intereses, sāktajai globalizācijai spēs pretoties lielās pasaules tautas un valstis.

Diemžēl tie, kas paverdzinot tautas un izdzēšot valstu robežas, grib valdīt pār pasauli, sekmīgi mācās no savām kļūdām. Iepriekš globalizācijas procesā izmantotā komunisma mācība, kas, spekulējot ar cilvēku augstākajām jūtām, runāja par vispasaules cilvēku vienlīdzību, brālību un laimi, izrādījās nespējīga piespiest cilvēkus atteikties no savas nacionālās piederības un mītiskās gaišās nākotnes labā kļūt par lētu, bezpersonisku darbaspēku šīs pasaules varenajiem. Tagad to pašu mērķi mēģina sasniegt, izmantojot cilvēku zemākās jūtas - vieglprātību, lētticību, tieksmi pēc naudas, baudas un izklaidēm. Pasaciņu par komunismu kā bezšķiru sabiedrisko iekārtu nomainījusi pasaciņa par brīvo tirgu, kas, ar godīgas konkurences palīdzību regulējot ražošanu, virzīšot cilvēces progresu. Taču reālajā dzīvē notiek citādi. Līdzīgi kā komunisma celtniecība mūs attālināja no komunisma, arī tā saukto demokrātisko pārkārtojumu un brīvā tirgus ekonomikas ieviešana mūs arvien vairāk attālina no īsta brīvā tirgus, godīgas konkurences un patiesas demokrātijas. Tomēr zināmi panākumi cilvēku muļķošanā nenoliedzami ir sasniegti. Daudzi latvieši joprojām uzskata, ka nodarboties ar politiku, vai pat tikai interesēties par politiku, viņiem nav nekādas vajadzības. Gan, jau viss pats no sevis nokārtosies. Bet tā nenotiek. Neviens mūsu vietā neko nav darījis un arī nedarīs. Iespējams, ka to, ko mēs šodien zaudējam savas neuzņēmības, neizlēmības un slinkuma vai tieši otrādi, personīgās aizņemtības un savtīgās pārgudrības dēļ, nākotnē mums neizdosies atgūt pat par savas un savu bērnu dzīvības cenu.