Dažs kautrīgs tautietis, kas vairās saukt vārdā netīkamas lietas, raksta: «Arī manu vārdu nedrukājiet savā (tālāk iespiests burts s trīs punkti) afišā.»

Daudz biežāk tagad manāms, ka šo vārdu nereti lieto plašai sabiedrībai domātos izdevumos, turklāt bez īpašas vajadzības, it kā lepodamies, ka to lietot netrūkst dūšas.

– Sūdi tie laši, bet izvilkt šai upē līdaku, tas tik ir kaut kas.

– Ja no tā romāna nekā nav, es saku: tas ir sūdīgs romāns un divkārt sūdīgāks kā antiūtopiskais romāns.

– Daža pat vissūdīgākā filma tiek izvazāta pa visu pasauli.

– Par spīti visiem sūdiem, ko esam savārījuši, mums vajadzīga morāla atjaunošanās.

Ir pat tādi autori, kas teikumus desmit gaŗā rakstiņā tikpat daudz reižu lieto sūda vārdu. Acīmredzot, bez sūda vārda mutē viņi nevar dzīvot.

Liekas, ka minētajos teikumos vārētu izteikties citādi.

– No lašiem nekā nav (nevis – Sūdi tie laši).

– .. tas romāns nekam neder (nevis – tas ir sūdīgs romāns).

– Dažu vissliktāko (nevis vissūdīgāko) filmu izvazā pa visu pasauli.

– Par spīti savārītajām nelietībām (nevis sūdiem) mums vajadzīga morāla atjaunošanās.

Pirms gadiem trīsdesmit padomju rakstniece Anna Sakse bija avīzē publicējusi rakstu, ka vārds sūds esot nepieciešams savā vietā. Varētu viņai piekrist, piemēram, šādos teikumos.

– Redaktors pa pastu esot saņēmis dīvainu sūtījumu; dāvanā bijis iesaiņots sūds; šis mājiens laikam veltīts žurnālista pēdējā laika rakstiem, – kā saka, dots devējam atdodas.

– Matīsa dienā vajag labi izceptu cūkas gaļu ēst, bet pašā vakarā tumsā jāsēž, citādi vasarā lielās sūdu mušas nokodīs. Varētu arī teikt – lielās mēslu mušas.

Lauksaimnieki, kam ar šādām lietām iznāk visvairāk darīšanu, parasti tomēr runā par kūtsmēsliem un cietiem mēsliem, un pret to nav ko iebilst. Vienīgi šo mēslu vedēji, sarunājoties savā starpā, lieto arī stiprāku vārdu.

Daži tagadējie sūdmīļi ir šāvuši pār strīpu. Daudz reižu starp sludinājumu un reklāmu tekstiem bijis šāds iespraudums:

– Jōni, dzīvot brīvā Latvijā nav nemaz tik sūdīgi.

Ar sūdiem tomēr vajadzīga mēra sajūta, lai pats tajos neiekristu.

Pašos pēdējos gados sūdmīļi kļuvuši rāmāki, tomēr vairākos literāros tekstos sūdi rēgojas joprojām, jo autoriem tāpat kā dažiem padsmitgadīgiem zeņķiem patīk izteikties rupji, un sūdmīlība pastāv bez vajadzības arī jaunākās publikācijās.