Viens: – ļs, ļs, ļs, ļs, ļs, ļs...

Otrs: – ņs, ņs, ņs, ņs, ņs, ņs...

Viens: – ģs, ģs, ģs, ģs, ģs, ģs...

Otrs: – dts, dts, dts, dts, dts, dts...

Viens: – tčs, tčs, tčs, tčs, tčs, tčs...

Otrs: – zz-ss, zz-ss, zz-ss, zz-ss, zz-ss...

Viens: – cz, čz, cz, čz, cz, čz, cz, čz...

Otrs: – vvvvv, vvvvv, vvvvv, vvvvv...

Abi reizē: – mkrtčj, mkrtčj, mkrtčj, mkrtčj...

– Ko tad jūs te darāt?

Viens: – Mēs mācāmies runāt.

Otrs: – Jā mēs mācāmies runāt to, kas rakstīts.

– Bet kas tā par savādu valodu?

Abi: – Šī ir latviešu valoda!

– Kas tā par latviešu valodu? Tā neviens latvietis nerunā.

Viens: – Bet tā raksta mūsu avīzes.

– Vai jūs ilgi jau tā mācāties?

Otrs: – Cenšamies jau kādus četrdesmit gadus, bet neizdodas.

– Jau vairākus gadu desmitus cittautiešu personvārdos latviešu rakstos nereti sastopami latvietim grūti runājami vai pat neizrunājami skaņu savienojumi. Tie radušies, neņemot vērā latviešu valodā iespējamos skaņu savienojumus. Ne jau visi skaņu savienojumi, kas ir citās valodās, iespējami arī mūsu valodā. Dažkārt rakstos paši tos tīši radām, nepadomājot par izrunas iespējām.

Viens: – Kā lai runā uzvārdus Ļebedjs, Smuļs, Okuņs?

– Ir vairākas iespējas. Parasti varētu slavu valodu mīksto līdzskani galotnes -s priekšā aizstāt ar cietu līdzskani: Ļebeds, Smuls, Okuns. To iespējams izrunāt, Senāk latvieši šādos gadījumos lietojuši galotni –is, nevis -s, piemēram, Gogolis.

Otrs: – Vai arī Okuņa sieva nav Okuņa, bet Okuna?

– Jā. Vīrietis Okuns, bet sieviete – Okuna. Vai tad jūs nemanāt, cik nejēdzīgi izklausās Okuņa?

Viens: – Kā lai runā vārdus Šmidts, Rotčs, Grenaths?

– Jums tie nepareizi rakstīti. Vajag Šmits, Ročs, Grenats. Rakstījums Ročs jārunā ar čš beigās.

Otrs: – Bet Vvedenskis un Zsapka? Un ķīniešu vārdi?

– Jāraksta un jārunā Vedenskis, Zapka. Un ķīniešu vārdi, piemēram, ir Džou Enlajs, Mao Dzeduns. Vecajā polītiskajā enciklopēdijā bija pareizi.

Viens: – Bet armēņu Mkrtčjans?

Jāraksta tā, kā armēņi runā, iespraužot patskaņus: Mekertčjans.