Vārdi baigs (virsrakstā redzamajā nozīmē), foršs, čalis, un citi ievietoti dažās jaunākajās vārdnīcās it kā labi latviešu valodas vārdi, kā domājuši šādu vārdnīcu veidotāji. Minētie un citi līdzīgi vārdi stipri izplatījušies. Bet ne jau viss, kas ieviešas, ir labs. Izplatās dažādas slimības: tuberkuloze, AIDS, izplatās alkoholisms, narkomānija. Tas viss apdraud mūsu tautu. Izplatās arī žargons, un tas apdraud mūsu valodu.

Pārsvarā minēto žargonu lieto daļa skolēnu un citu jauniešu, turklāt tā runā ne jau labākie. Ja pieaudzis cilvēks turpina lietot skolas gados dzirdētu žargonu, to nevar uzskatīt par valodai labvēlīgu parādību, bet pieaugušie žargona lietotāji patiesībā ir infantili.

Daži Rietumu latvieši, saklausījušies Latvijā žargona vārdus, ko viņi nav dzirdējuši Rietumos, sākuši tos uztvert par īstu latviešu valodu, ko ārzemju tautieši it kā būtu aizmirsuši, un sāk slavēt minētās vārdnīcas, jo žargons viņiem liekas labs.

Citi žargona vārdu lietošanu maldīgi dēvē par valodas demokratiju, par visnotaļ vēlamu. Bet infantilisms nav demokratija.

Žargonu valodā noraidījuši latviešu literātūras klasiķi Anna Brigadere, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe un citi. Viņi bija gudri un tālredzīgi ļaudis valodas jautājumos.

Kāds mūsdienu žurnālists ar noslieci uz filozofisku izpratni nosodījis viltus pozitīvismu. «Kliedz jā, bet vēl labāk yes, jo tas ir eiropiski, un smaidi amerikāniski, pat ja nav ko teikt un nav par ko smaidīt. Sliktāk nevar būt, tikai labāk. Arī ubags kļūst pozitīvo sasniegumu apliecinātājs, ja viņš nevaimanā, bet apliecinoši ubago.»

Bet baigi foršu čaļu un citu žargona vārdu cienītāji ir līdzīgi valodas ubagiem, kas ar mieru kliegt jā un yes par jebkuŗu aplamību.

Diemžēl arī avīzēs un citos masu saziņas līdzekļos atradušies baigi foršu čaļu cienītāji, īpaši Latvijas Radio. Ja būtu runa par ielaspuikām un viņu valodu, varētu to saprast. Bet kāpēc jālaiž pasaulē šādi teikumi.

– Par nopirkto lauksaimniecības techniku bija baigs gandarījums.

– Jaunajā labiekārtotajā dzīvoklī ir baigi forši.

– Vēlēšanās piedalīsies arī astoņpadsmitgadīgi čaļi.

– Daži skolotāji mums ir baigi foršie.

– Ir baigi forši, kad vairākas melōdijas skan kopā.

– Kaut kas foršāks par Rīgu nekā «Rīga dimd» nav rakstīts.

Šo piemēru virkni var turpināt bez gala. Šāda runāšana it kā esot ļoti izteiksmīga, bet pēc viņu domām valoda bez žargona nederot. Bet vai tad nevarētu teikt citādi, piemēram, liels apmierinājums (nevis baigs gandarījums); dzīvoklī ir ļoti ērti (nevis baigi forši); vēlēšanās piedalīsies arī astoņpadsmitgadīgie (nevis astoņpadsmitgadīgie čaļi); daži skolotāji mums ir ļoti tīkami (nevis baigi forši); ir liels prieks (nevis ir baigi forši), kad vairākas melōdijas skan kopā; kaut kas labāks nevis foršāks par Rīgu nekā «Rīga dimd» nav rakstīts.