Presē lasām, pa radio un televīziju dzirdam šādus teikumus.

– Nu ko? Nežēlīgi represētai un slepkavotai Aizsargu organizācijai nolaupītie miljoni gaida savu likumīgo īpašnieku.

– Kā precedents šis gadījums (sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšana uz Latvijas pirmā kaŗakuģa) ir svarīgs. Nu ko, cerēsim, ka drīzumā Latvijas flotei būs vairāk un modernāki kuģi.

– Ābolu tinēju kāpuri sākuši iegrauzties ābolos; nu ko, vēlēsim viņiem labu apetīti, gan jau arī mums pietiks.

– Nu ko, atkal nekā iepriecinoša: neliels mākoņu daudzums, joprojām bez nokrišņiem.

– Nu ko, atliek lauku ļaudīm novēlēt panākumus darbā un kuplus ganāmpulkus.

Visos minētajos teikumos ir kāda nelatviska, no krievu valodas burtiski tulkota vai nevajadzīgi aizgūta savādība – vārdu savienojums nu ko (krieviski ну чтож). Diemžēl, tas gadās visai bieži. Šo nevajadzīgo vārdu savienojumu sastopam pat dažu rakstnieku darbos, turklāt pavisam pozitīvo personu runā, nevis kādu pārkrievojušos vai no Krievijas iebraukušu ļaužu runas tēlojumā.

Krievu valodā ну чтож palaikam lieto tādos gadījumos, kad izsaka kādu ierobežojumu vai pieļāvumu. Iepriekš minētajos teikumos latviešu valodā nu ko ir lieks iespraudums, kam nav ne ierobežojuma, no pieļāvuma nokrāsas. Latviski ierobežojumu dažkārt izsaka, lietojot šādus vārdu savienojumus: lai nu, gan jau nu, ko nu un citus. Kā redzam, šajos latviskajos vārdu savienojumos vārds nu ir pats pēdējais. Turpretim krieviskajā nu ko vārds nu ir pirmais; arī šis fakts norāda uz savienojuma nu ko nelatviskumu.

Sākumā minētajos teikumos vislabāk būtu vārdu savienojumu nu ko izlaist. Tas ir tikpat mazvērtīgs kā Kaudzīšu romānā «Mērnieku laiki» tēlotā Ķenča runā sastopamais kā sacīt jāsaka. Ar šo iespraudumu Ķenča runai rakstnieki piešķīruši komisku niansi. Bet šā raksta sākumā minētajos teikumos taču nekas komisks nav domāts.

Ļoti retos gadījumos vārdu savienojumam nu ko latviešu valodā (tāpat kā krievu ну чтож) ir kāda ierobežojuma nianse, piemēram, šādā teikumā: Mežu miglošanas dēļ pret kaitēkļiem Ventspils rajona iedzīvotājiem nav ieteicams tajos iet vienu nedēļu; nu ko, šajos mežos neiesim.

Tomēr latviešu valodā ir labākas izteiksmes iespējas. Minētā teikuma beigu daļu latviski labāk būtu veidot šādi: tātad šajos mežos neiesim.

Krievu valodas ietekmes dēļ okupācijā uzspiestas divvalodības gadu desmitos krieviskais nu ko latviešu runā ir stipri izplatījies. Diemžēl tas pat ir it kā legālizēts 1980. gadā izdotā latviešu literārās valodas vārdnīcas sējumā, kur kā labas valodas piemēri minēti šādi teikumi: – Nu ko, biedri, vēl mazliet laika. Ja tā vēlaties, aizvedīšu jūs uz savām mājām – pakavējieties, kamēr mēs te apspriežamies.

– Nu ko, šo saprātu dzidro mēs taču gribējām paši.

Tomēr šķiet, ka šos teikumus nekādā ziņā nevar uzskatīt par labas latviešu valodas piemēriem.

1988. gadā izdotajā Krievu-latviešu vārdnīcā savienojums nu ko nav atrodams. Acīmredzot šās vārdnīcas autori to latviešu valodā uzskatījuši par nevēlamu, un viņiem it taisnība.

Mūsdienu latviešu runā nu ko ir stipri ieviesies. To dzird bieži. Bet tas var noderēt tikai sliktas latviešu valodas tēlojumam. Labā latviešu valodā tam nav vietas. Liekas, nav par vēlu skaust šo nevajadzīgo savienojumu.