Gadus trīsdesmit ļoti izplatīta kļūda runā ir nepareizs plata e lietojums darbības vārdos beŗu, dzeŗu, ķeŗu, peŗu, speŗu, sveŗu, tveŗu, veŗu. Šāda kļūda ieviesās pēc tam, kad ar padomju valdības lēmumu 1946. gadā rakstos atmeta mīksto ŗ. Lai arī ne visi šo mīksto ŗ runāja, tomēr tas bija skaidrs rādītājs, ka tā priekšā e – skaņa ir šaura, gluži tāpat, kā to rāda citi mīkstie līdzskaņi – arī j, kā arī č, dž, š un ž. Kad mīkstā ŗ rakstos vairs nebija un arī skolā to rakstīt nemācīja, apmēram 10 līdz 20 gadu laikā izauga paaudze, kas sāka runāt arī nepareizus platus e sākumā minētajos vārdos. Ar gadiem šādu runātāju ir saradies arvien vairāk. Ārzemēs latviešu rakstos mīkstais ŗ ir diezgan labi saglabāts līdz pat šim laikam, tāpēc ārzemju latviešu valodā daudz retāk dzirdami sākumā minētie nepareizie platie e. Arī Latvijā mīkstais ŗ rakstos ir jāatjauno.

Gluži tāpat kā vārdos ceļu, lemju, plēšu, kur ir galotnes priekšā kāds mīksts līdzskanis (vai š, ž) un kur tāpēc e ir šaurs, arī vārdos beŗu, dzeŗu, ķeŗu, peŗu, sveŗu, tveŗu, veŗu pareizā latviešu valodā e vienmēr ir tikai šaurs, turklāt visās tagadnes personās: es beŗu, tu ber, viņš beŗ, mēs beŗam, jūs beŗat, viņi beŗ. Kas prot un vēlas, var runāt arī mīksto ŗ (izņemot vienskaitļa otro personu, kur līdzskanis ir ciets: tu ber, tāpat kā tu cel, tu lem, tu plēs). Bet, ja kāds mīksto ŗ nerunā, tomēr jāatceras, ka minētajos gadījumos patskanis e noteikti runājams šauri. Šaurs e ir arī minēto darbības vārdu pavēles izteiksmē (lai beŗ!), vajadzības izteiksmē (jābeŗ) un atstāstījuma izteiksmē (beŗot), gluži tāpat kā lai ceļ!, jāceļ, ceļot. Šaurs e ir arī divdabjos ar –ošs un –ams: beŗams, beŗošs, dzeŗams, dzeŗošs, tāpat arī pārējo sākumā minēto vārdu divdabjos.

Arī dziesmā pareizi jādzied ar šauro e: «No dzidra strauta maiga stirna dzeŗ.»