A.: «Mana idealoģija ir indentificēties ar globāla kalibra iniciētu komunikēšanās kapacitāti, kas reflektējas masu medijos.»
B.: «Ko tu teici?»
A.: «Mana intriga ir mana idealoģija, ka es definēju savu indentificēšanos ar globāla kalibra iniciētu komunikēšanās kapacitāti, kas reflektējas totāli masu medijos.»
B.: «Vēl trakāk! Nevaru saprast, ko tu gribi teikt.»
A.: «Es totāli impulsējos no masu medijos prezentētām propozicijām komunikēšanās potencēs.»
B.: «Kur tu ņēmi tādu komunikēšanos?»
A.: «Masu medijos. Raugi: «Lai mēs varētu maksimāli komunikēties savā starpā, mums jāstartē totālā globāli lingvīnistiskā reģionā.».»
B.: «Tur laikam domāts, ka jārunā vienā valodā, lai saprastos.»
A.: «Nu, globāla pragmatika.»
B.: «Nesaprotu, kas tev ir globāla pragmatika. Vai tu gribēji teikt, ka pilna patiesība? Turklāt svešvārdus tu izrunā ar kļūdām. Nav jāsaka idealoģija un indentificēt, bet gan – ideoloģija un identificēt. Nekādas indes taču tur nav. Nepareizi tu saki arī lingvīnistisks. Tāda vārda nemaz nav.»
A.: «Kā nav!? Šis vārds eksistē rakstos, nevis virtuālā, bet reālā īstenībā. Es personiski to vizuāli redzēju.»
B.: «Kas tev tā par vizuālu redzēšanu? Citādi jau nemaz nevar redzēt. Tu jau tāpat no vienas vietas runā tikai ar svešvārdiem. Kāpēc tad vēl liec tos tādās vietās, kur to nemaz nevajag? Ja svešvārdus lieto, tad jāzina, ko tie nozīmē, un vārdi pareizi jāizrunā. Jāsaka – lingvistisks, nevis lingvīnistisks. Nav taču domāta nekāda darīšana ar vīnu un dzeršanu, bet ar valodnieciskām jeb lingvistiskām lietām.»
A.: «Ko!? Tu gribi teikt, ka es esmu piedzērusies!?»
B.: «Gandrīz tā sāk likties, jo tavu runu ar pārāk daudziem nepareizi runātiem svešvārdiem nevar saprast tāpat kā dzērāja buldurēšanu. Es jau labāk teiktu – iezīmēties vai izrādīties, nevis identificēties ar dīvainu runāšanu.»
A.: «Vai tad prezentētās propozicijas komunikēšanās potencēs arī nav labi?»
B.: «Labāk būtu runāt skaidri latviski – priekšā celtie ieteikumi par sazināšanās iespējām.»
A.: «Bet tad jau es nebūtu lingvīnistiski ekskluzīva!»
B.: «Tu atkal saki nepareizi – lingvīnistiski. Prātīgs cilvēks taču saka lingvistiski un valodā neparasti, nevis ekskluzīvi. Nav labi, ja par tavu runāšanu nāk smiekli kā par Pietuka Krustiņa runām Kaudzīšu romānā «Mērnieku laiki», saprast arī nekā nevar. Tev un tiem plašsaziņas līdzekļiem, kurus tu sauc par medijiem, būtu jārunā vairāk ar latviešu valodas vārdiem un mazāk – ar svešvārdiem.