Notikumu gaitā nekas vairs nebija grozāms. Latviešu tauta novērsās no boļševisma, tā slēdzās ciešāk, vienīgo spēku pret varmācību juzdama kopības apziņā.

      Latviešu karavīri sarkano poļitruku izdzīti ielās, spiesti manifestēt pret savu gribu, prata lepni parādīt savu goda un cieņas pilno stāju, apvaldītā sašutumā un latviskuma apziņā norobežodamies no visa boļševistiskā.

Pa kreisi: Kāda latviešu karavīru vienība starptautiskās jaunatnes dienas manifestācijās. Dziļi nopietnās vai asi ironiskās viņu sejas pauž visu ko citu, tikai ne prieku par padomju varu.

      Vissāpīgāk savas tautas nelaimi un ciešanas izjuta latviešu jaunatne. Drūmām noslēgtām sejām, sevī iegrimusi, tā soļoja, 1. maija fanfaru dzīta (apakšā), apzinādamās savas tautas likteņa dziļo postu.

      Sadzīti bērnu dvēselei svešajā, pretīgajā pionieru organizācijā, mazie latvieši drūmi pildīja uzliktos pienākumus. Bet boļševisms taisni tur - starp visjaunākajiem - centās atrast un izaudzināt sev piemērotus ļaudis. Nodevības inde tika iepludināta arī mazajo sirdīs.

      Kāda latviešu karavīru vienība pirms iziešanas uz Saeimas vēlēšanām spiesta pozēt preses fotografam. Virsnieki demonstratīvi pagriezuši muguras.

      Nepamierinātība un pretestības gars tautā izpaudās ik uz soļa.

      Savu protestu boļševiku ačgārnībām un apzinātām nelietībām kāda pulka karavīri apliecināja pārdrošā plakatā: «Mums nav kur nolikt savas galvas» (pa labi).

      Šis pulks ilgāku laiku bija bez pastāvīgas mītnes un tika nemitīgi pārcelts no vienas vietas uz otru.

      Tauta atrada tūkstošiem veidu, kuros spontāni izpaudās tās nostāja. To liecināja arī sasvītrotie un aprakstītie vēlēšanu biļeteni un izpildu komiteju ziņojumi par 1941. gada 12. janvara balsošanā nodotajiem bojātiem biļeteniem (apakšā). Neskatoties uz to, ka šie biļeteni bija nederīgi, tos vēlāk izlietoja vēlētāju procenta «noapaļošanai» un augšu.

Latviešu gars palika nesalauzts cauri visiem pārbaudījumiem - arī visbaigākiem, kādus cilvēks pazīst - sākot ar čeku un beidzot ar mocekļa ceļu trimdā vai nāvē.

      Šo uzdevumu boļševiki jau ar pirmajām dienām pildīja rosīgi: ko nepaņēma čeka, to izsūtīja.

      Ministru prezidenta v. i. un iekšlietu ministra Viļa Lāča rīkojums par bij. Latvijas kara ministra ģen. Jāņa Baloža izsūtīšanu.

      Kvīts par «iekraušanai» vagonā saņemtā un izsūtīšanai nolemtā O. Zaķa ģimeni. Kvītī ar cipariem ierakstīts, ka ģimenē ir «2» cilvēki, bet no uzskaites redzams ka trīs. Šī «Rospiska» rāda, ka izsūtīšanas ierēdnis, Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāriāta operātīvās grupas priekšnieks b. E. Saulītis, nav pratis ne lāgā rakstīt, ne skaitīt.