VISI UZ VĒLĒŠANĀM!

      Tuvojās 1941. gada 12. janvāris - diena, kad latviešus no jauna piespieda darīt to, pret ko sacēlās viņu griba - PSRS Augstākās padomes deputātu vēlēšanu diena.

      Bez jau esošiem, boļševiki šai dienai izgudroja vēl jaunu aģitācijas paņēmienu, tā saukto «mājas aģitāciju».

      Viņu aģenti apstaigāja atsevišķus dzīvokļus, sasauca tajos visas mājas iedzīvotājus, kam tad ņēmās ieskaidrot vēlēšanu nozīmi. Lieki minēt, ka cītīgākie šo sanāksmju apmeklētāji bija žīdi.

      Bet kur šāds aģitācijas paņēmiens nebija iespējams, to aizvietoja ar sanāksmēm fabrikās un darba vietās, kaut arī tur bieži ieradās vai vienīgi sievietes un bērni.

      Vēlēšanas, kā vispār viens no boļševiku nelietīgākiem tautas gribas un īstās pārliecības viltošanas paņēmieniem, šai gadījumā tika inscēnētas sevišķi rūpīgi: ik vienam iepriekš bija jāpārbauda, vai viņa vārds ievests vēlētāju sarakstā (pa kreisi), kaut bija zināms, ka nevēlēt nav iespējams. Kam trūka atzīmes pasē par piedalīšanos vēlēšanās, tas pakļāva sevi briesmām kļūt par kaitētāju.

      Un kā vienmēr un visur žīdi un atkal žīdi bija priekšgalā.

      1941. gada 8. janvāra "Cīņa" rakstīja: "Kas vēlē Latvijas tautai (!) mierīgas dzīves laimi, jaunrades darba prieku, pārliecību par savu un savas ģimenes drošību, visas tautas labklājību, tas balsos par Boļševiku partiju - par komūnistisko un bezpartejisko bloka kandidātiem." Bet citu kandidātu nemaz nebija, nebalsot nevarēja, tātad rezultāts bija skaidrs.

      Bet nebija skaidrs, par cik tādā ceļā latviešu tautai izdosies nodrošināt vismaz savu un savas ģimenes drošību. To atklāja nākotne..