IZRĒĶINĀŠANĀS NEBŪS!

PERSONAS UN ĪPAŠUMA NEAIZSKARAMĪBA NODROŠINĀTA!

      Šais nedaudzajos vārdos slēpās boļševiku nelietību visbaigākais cinisms. Jau pašā iebrucēju valdīšanas sākumā kā uguns izplatījās vēsts par pirmajām apcietināšanām. No ieslodzījuma atbrīvoto recidīvistu, kriminālnoziedznieku, boļševiku aģentu, spiegu, nelegālistu un nodevēju vietā cietumu kameras pildīja latviešu patrioti. Ja latviešu kārtības sargus apcietināja par to, ka, dienesta pienākumus pildīdami, tie bija gādājuši par kārtības uzturēšanu žīdu un viņu sakūdītā pūļa patvarībām pakļautajās ielās, tad ikvienu citu latvieti ieslodzīja par to, ka tas nēsājis karavīra, robežsarga vai aizsarga formu, ka tas vadījis kādu Latvijas valsts iestādi, ka tas tiesājis pēc pastāvošiem likumiem un, visbeidzot, vienīgi par to, ka tas klaji un bezbailīgi apliecinājis savu piederību latviešu tautai. Tai pašā laikā boļševiku mācība sludināja tautu brālību un vienlīdzību!

      Nemiers un saviļņojums tautā auga. Līdz šim piedzīvoto, ciniski aukstasinīgā mierā sagatavoto notikumu apmulsinātā un dziļi satricinātā, tā stāvēja nezināmas nākotnes priekšā, jauzdama briesmu tuvumu. Iebrucēju vara cīnījās ar tautas neuzticību un naidu. Izrēķināšanās nebūs! Tai bija jāsaka un jāsaka nevis kā varai, kam rūp nostiprināt un izveidot savu autoritāti, kam svarīgi iegūt tautas uzticību, bet gan, - izmantojot jau esošās un no jauna tīši provocētās pretišķības, lai izsekotu savam īstajam nodomam:

      Izrēķināšanās nebūs! Šais vārdos ietverti vissaltākie boļševiku meli, visdrausmīgākie nodomi, par kuriem nav baigāku visā viņu valdīšanas gadā. Aiz uzticības un padevības, ko šiem vārdiem it kā bija jānodibina, slēpās boļševiku īstais nolūks - iznīcināt latviešu tautu.

      26. starptautiskā boļševiku jaunatnes dienā Latvija atkal bija spiesta manipulēt. Skolu jauniešus ar varu izdzina ielās: boļševikiem bija jārāda pasaulei, ka tauta, un sevišķi jaunatne, saprot un mīl jauno laiku, ka tā «brīvi un nepiespiesti izsaka savu prieku par padomju varas nodibināšanos». Piespiestās manifestācijas bija labākais līdzeklis šī viltus efekta radīšanai. Ielas pieblīvēja žīdiskā gaumē un raibumā darināti aģitācijas maketi (pa labi), par kuriem tika izdota milzu nauda. Un visskaļākie brēcēji, visugunīgāko prieku apliecinājuma paudēji atkal bija žīdi - izredzētā tauta, vienīgie patiesi brīvprātīgie manifestanti (apakšā).

«Netiks skarta darba zemniecības zeme, lopi un inventārs!»

      Un kaut gan jauni lozungi un solījumi arvien skaļāk tika mesti tautā, neviens tiem vairs neticēja. Neviens latviešu zemnieks neticēja, ka lauksaimniecība tiks pasargāta no padomijas apstākļiem. Viņa rokas nolaidās, jo viņš paredzēja savu likteni. Tādēļ boļševikiem bija jāmelo, lai kaut cik maskētu savus nodomus. Zemkopības ministrs to darīja labprāt.

      Latviešu zemnieks piedzīvoja, ka nojautās nebija vīlies: bezzemniekiem piešķīra pa 10 ha uz veco zemes īpašnieku rēķina. Laukos izbrauca komisijas un no viņu zemes, ganāmpulka un inventāra atņēma tik, cik bija lemts jaunajam zemes ieguvējam - lai tā saimniecība n e b ū t u dzīvotspējīga. Šīs pārejas rezultātam vajadzēja būt kolhozam. Tādā kārtā tika aplaupītas pavisam 10.140 saimniecības.