To vi­ņi nu ir pa­vei­ku­ši pēc zi­nāt­nis­kiem priekš­rak­stiem kā pēc no­tīm! Lai Jūs ne­zi­nā­tu, ko ar jums iz­da­rī­ja, šīs zi­nāt­nis­kās no­tis ti­ka ie­slēg­tas tā sau­kta­jos spe­ci­āla­jos fon­dos.

Ar to vē­los ­teikt, ka tā sau­kto pa­dom­ju tau­tu in­ter­na­ci­ona­li­zā­ci­ja ti­ka veik­ta tie­ši tā, kā par et­no­ģe­nē­zi un re­lik­ta et­no­siem rak­stī­ja pa­zīs­ta­mais tā lai­ka di­si­den­tis­ko dzej­nie­ku Gu­mi­ļe­va un Ah­ma­to­vas dēls, gan ģeo­grā­fi­jas zi­nāt­ņu, gan vēs­tu­res zi­nāt­ņu dok­tors Ļevs Gu­mi­ļevs, par ko pats 25 ga­dus sa­bi­ja kaut kur tā­la­jā zie­me­ļu tai­gas gu­la­gā (sk. L. Gu­mi­ļevs. «Et­no­ge­nez v lan­dšaf­tah», kas rak­stī­ta uz bēr­za tāss), kā par di­na­mis­kā ga­rī­gā un fi­zis­kā līdz­sva­ra no­sa­cī­ju­miem tau­tu pas­tā­vē­ša­nā rak­stī­ja bi­ju­šais PSRS Bi­olo­ģi­jas in­sti­tū­ta di­rek­tors Ni­ko­lajs Rei­mers, dzej­nie­ka Ve­cā Rei­me­ra maz­maz­dēls, kas pēc tam ti­ka pa­dzīts no dar­ba kā ne­uz­ti­ca­ma per­so­na (sk. N. Rei­mers «Az­bu­ka pri­ro­di»).

Ta­gad, kad bū­tu jā­no­tiek Lat­vi­jas un lat­vie­šu tau­tas at­dzim­ša­nai, šīm grā­ma­tām va­ja­dzē­tu kļūt par kat­ra valsts dar­bi­nie­ka un po­li­ti­ķa ro­kas­grā­ma­tu. Ta­ču tā vien šķiet, ka arī vi­ņi no­stā­ju­šies uz pro­pa­do­mis­ka ce­ļa, kas ved uz ne­ku­rie­ni, va­da lat­vie­šu tau­tu, kas ir ne­no­lie­dzams kād­rei­zē­jās bal­tu ci­vi­li­zā­ci­jas ne­pār­pro­tams re­likts, pre­tī iz­nī­cī­bai, līdz ku­rai ir pa­li­ku­ši pār­is so­ļi.

Vai to jūs gri­bē­jāt, kad stā­vē­jāt uz ba­ri­kā­dēm, kad gā­jāt bal­sot par Saei­mu, ievē­lot ta­ga­dē­jās va­do­šās koa­lī­ci­jas par­ti­ju kan­di­dā­tus? Vie­nī­gi ma­te­ri­āli ne­no­dro­ši­nā­tās na­ci­onā­lās par­ti­jas vēl stāv par sa­vas tau­tas paš­sa­gla­bā­ša­nos. Tā ta­ču ir kat­ras tau­tas pa­mat­tie­sī­ba, augst­āka par in­di­vī­da cil­vēk­tie­sī­bām! Kā gan var ru­nāt par ci­vi­li­zē­tām at­tie­cī­bām, par sa­vu val­sti, li­kum­do­ša­nas un pār­val­des or­gā­niem, ja tie ne­stāv sar­dzē par sa­vas tau­tas paš­sa­gla­bā­ša­nos? Tik tie­šām, ie­ska­tie­ties ci­vi­li­zā­ci­jas de­fi­nī­ci­jā: «Ci­vi­li­zā­ci­ja ir tāds ko­pums, kas spēj ie­gūt in­for­mā­ci­ju par se­vi un vi­di, lai se­vi uz­tu­rē­tu, un in­for­mā­ci­ju par se­vi un vi­di, lai paš­sa­gla­bā­tos.» Tā­tad ci­vi­li­zā­ci­jas pa­ma­tu pa­mats ir paš­sa­gla­bā­ša­nās, kas re­ali­zē­ja­ma ti­kai no­teik­tā, aiz­sar­gā­tā te­ri­to­ri­jā, ko sauc par are­ālu. Ti­kai un vie­nī­gi tam kat­ra tau­ta veido val­sti. Tā­pēc ir jā­pas­tāv at­klā­tī­bai. Pa­tie­sai zi­nāt­nis­ka­jai un ci­tai in­for­mā­ci­jai ir jā­būt at­klā­tai, pie­eja­mai kat­ram pil­so­nim. Ja tas tā nav, tad mums ir da­rī­ša­na ar fik­ci­ju, veik­lu ma­hi­nā­ci­ju paš­mēr­ķu gū­ša­nai, par kā­das mums la­bi zi­nā­mas im­pē­ri­jas ideo­lo­ģis­ka­jam pie­dēk­lim jeb la­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā im­pē­ri­jas lie­ko cil­vē­ku ko­pu­mam, kas uz­kun­dzē­jies pa­mat­tau­tai un ar vil­tī­giem pa­ņē­mie­niem un de­ma­go­ģi­ju ap­stul­bi­na prā­tus.

Kā rak­stī­ja Ļ. Gu­mi­ļevs, im­pē­ri­jām sa­brū­kot, vien­mēr pa­liek lie­kie cil­vē­ki – bi­ju­šie di­si­den­ti, de­zer­tie­ri, va­do­ņi, ideo­lo­gi, sa­laš­ņas, zag­ļi, lau­pī­tā­ji, ie­las mei­tas, blē­ži, lai­mes mek­lē­tā­ji un pā­rē­jie, kas nu ir lie­li un kam dzim­te­ne un tē­vi­ja ir tur, kur tiem ir la­bi. Nu tie mek­lē sil­tā­kās vie­tas, ie­spē­ju tur­pi­nāt pa­ra­zī­tē­ša­nu uz tau­tas dzī­vās mie­sas, lai dzī­vo­tu bez grū­tī­bām, mē­ģi­nā­tu at­jau­not bi­ju­šo vai arī mek­lē­tu jaun­u pa­lie­ka­mu vie­tu, kur sa­vas sak­nes dzīt. Tā tas bi­ja ar aha­ja­viem, kas kād­reiz bi­ja Se­nās Ēģip­tes al­got­ņi un Ze­va va­dī­bā kļu­va par fli­bus­te­riem, kas iz­nī­ci­nā­ja he­tus, pe­las­gus un um­bru cil­tis; tā tas bi­ja ar no­ma­du lop­kop­jiem, kas iz­nī­ci­nā­ja ār­iešu un sin­du zem­kop­ju ko­pie­nas Āzi­jā;

līdz ar kād­reiz ļo­ti at­tīs­tī­ta­jām no­ma­du lop­kop­ju huņ­ņu cil­tīm, ku­rus Ķī­nas im­pē­ri­ja pa­dzi­na no dzim­ta­jām vie­tām;

ar šu­mē­riem, ko no dzim­te­nes iz­dzi­na no jaun­a ra­du­šās Āzi­jas vi­die­nes im­pē­ri­jas un ku­ri iz­rai­sī­ja tā sau­kto som­ug­ru cil­šu mig­rā­ci­ju uz bal­tu cil­šu ap­dzī­vo­ta­jiem no­va­diem;

ar fran­kiem, tei­to­ņiem, ale­ma­niem un sak­šiem, kas kād­reiz kal­po­ja Ro­mas im­pē­ri­jas le­ģi­onos un pēc Ro­mas im­pē­ri­jas sa­bru­ku­ma ra­dī­ja jaun­as im­pē­ri­jas – Svē­to Ro­mas (vā­cu) un fran­ku im­pē­ri­ju;

ar bi­ju­ša­jiem Ro­mas un Bi­zan­ti­jas im­pē­ri­ju mi­li­tā­ro ver­gu ska­vī­nu dzim­tām, kas pēc sa­va prā­ta ra­dī­ja Po­li­jas un Krie­vi­jas im­pē­ri­jas, ar lauk­saim­nie­cī­bas ver­gu skla­vē­nu un dar­ba ver­gu sklav­ju dzim­tām, ko la­tī­ņi sau­ca par Gen­tes sclo­vo­rum un ku­ras ie­ju­ka, iz­šķī­da ci­tās tau­tas. Ci­tā­di tas ne­kad ne­būs arī mūs­die­nu bi­ju­šo mi­li­tā­ro ver­gu ra­dī­to im­pē­ri­ju sa­bruk­ša­nas ga­dī­ju­mā.

Un kas tad no­tiek pēc tam ? Pēc tam bi­ju­šā pa­ma­tet­no­sa vi­des – ag­rāk sau­dzē­to me­žu, ie­kop­to tī­ru­mu, cel­tņu, pie­mi­nek­ļu – dru­pās sa­aug nāt­res un ne­zā­les, ku­rās pa­slē­pes spē­lē lau­pī­tā­ju un ie­ka­ro­tā­ju, kā arī vēl neiz­nī­ci­nā­tā pa­ma­ta et­no­sa pār­pa­li­ku­ma maz­bēr­ni, lai tad, kad būs pie­augu­ši, sāk­tu vei­dot jaun­u tau­tu, kam ne­būs ne sen­ču va­lo­das, ne pa­ra­žu, ne ti­ku­mu. Ta­ču vie­nī­gi pēc 1800 – 2000 ga­diem šī te­ri­to­ri­ja at­dzims un ta­jā no pa­lie­kām būs ra­du­sies jaun­a tau­ta, kas par sa­vas pirm­tau­tas kul­tū­ru, va­lo­du, ti­ku­miem ne­gri­bēs ne dzir­dēt, nī­dīs kat­ru se­no, pat­stā­vī­go tau­tu, jo vi­ņiem vairs ne­būs ne tēv­ze­mes mī­les­tī­bas, ne vēl­mes dzī­vot ta­jā, kā tas bi­ja sen­čiem. Ie­priek­šē­jās kva­li­tā­tes vien­mēr un vi­sur 2–3% ro­be­žās bi­ja zau­dē­ju­šas gan vie­lis­ko, gan ener­ģē­tis­ko, gan in­for­ma­tī­vo di­na­mis­ko līdz­sva­ru pār­is ga­dos zem var­dar­bī­bas un sve­ši­nie­ku skait­lis­kā pār­sva­ra spie­die­na.

Et­no­sa vie­lis­kā, ener­ģē­tis­kā un in­for­ma­tī­vā di­na­mis­kā līdz­sva­ra no­juk­ša­na no­tiek ik rei­zi, ja tas zau­dē vai­rāk par 5 % no mi­nē­to pa­ra­met­ru lie­lu­ma, bet spēj at­kal to at­jau­not. Ta­ču, ja tau­ta zau­dē vai­rāk par 30 % no sa­va skait­lis­kā sa­stā­va (vie­las, ener­ģi­jas, na­ci­onā­lās in­for­mā­ci­jas) vai arī ie­nā­ku­šo sve­ši­nie­ku skaits pār­sniedz mi­nē­to lie­lu­mu, jo se­viš­ķi tad, ja fi­zis­kais, in­for­ma­tī­vais zu­dums un sve­ši­nie­ku skaits vien­lai­kus sa­sniedz mi­nē­to ro­be­žu, ne­tiek sa­ma­zi­nāts, tad et­noss pa­kā­pe­nis­ki zau­dē sa­vu na­ci­onā­lo paš­ap­zi­ņu: ie­sā­ku­mā lē­nām un tad, pēk­šņi – pēc ār­ēji it kā lab­vē­lī­gām at­tīs­tī­bas pa­zī­mēm – ne­at­grie­ze­nis­ki iz­zūd, pa­zūd kā ne­bi­jis. Īpa­ši bīs­ta­mi tas ir bal­tu re­lik­ta tau­tām, tā­dām kā lat­vie­ši, lie­tu­vie­ši, sor­bi, hor­vā­ti, īri, ser­bi, vel­si, sko­ti, nor­vē­ģi, is­lan­die­ši, Ti­be­tas bal­ti, In­di­jas ār­ieši un sin­di – tas arī viss, kas pa­li­cis pār­i no kād­rei­zē­jās mil­zī­gās tau­tas, kas ap­dzī­vo­ja vi­su Ei­ro­pu, Si­bī­ri­ju, sā­kot no Je­ņi­se­jas upes, Āzi­ju no In­das upes līdz Vi­dus­jū­rai un vēl Āf­ri­kas pie­kras­ti gar Vi­dus­jū­ru. Ne­zi­nu gan, vai kāds sa­prā­tīgs, 21. ga­du tūk­sto­tī dzī­vo­jošs cil­vēks vē­lē­tos at­kal pie­dzī­vot vai re­dzēt, kā tiek iz­nī­ci­nāts se­nas ci­vi­li­zā­ci­jas pār­pa­li­kums?

Pie teik­tā vēl jā­pie­bilst, ka re­lik­ta tau­tas ir ļo­ti jū­tī­gas pret pār­mai­ņām sa­vā are­ālā no jeb­ku­ra vie­dok­ļa. Ta­ču tās var pas­tā­vēt bez­ga­lī­gi il­gi, ka­mēr kā­di var­mā­cī­gi ār­ējie spē­ki vai da­bas ka­tas­tro­fa neiz­jauc vi­ņu vai vi­des di­na­mis­ko līdz­sva­ru. Ja to­mēr tas no­ti­cis, tad šī tau­ta cen­šas ma­zi­nāt ie­spai­du uz vi­di, sa­ma­zi­not dzim­stī­bu. Ne­kā­da sti­mu­lē­ša­na to ne­spēs pa­lie­li­nāt, ie­kams ne­būs lik­vi­dē­ti drau­di vi­dei (da­bas un so­ci­āla­jai). No še­jie­nes iz­riet pra­sī­bas šo tau­tu va­do­ņiem.

Jūs bū­siet ie­vē­ro­ju­ši, ka pa­dom­ju lai­kā vis­pirms iz­nī­ci­nā­ja in­te­li­ģen­ci, to spē­ku, kas uz­tur tau­tas paš­ap­zi­ņu, iden­ti­tā­ti un ko Ļ. Gu­mi­ļevs no­sau­ca par pa­si­onā­riem. Tas ir vis­dro­šā­kais pa­ņē­miens – vis­pirms lik­vi­dēt na­ci­onā­lās paš­ap­zi­ņas in­for­mā­ci­ju, tad sa­ma­zi­nāt tau­tu skait­lis­ki, pie­jaukt tām pēc ie­spē­jas lie­lā­kās pro­por­ci­jās citas. Tie­ši tā­pēc ko­mu­nis­tu lī­de­ri in­ter­na­ci­ona­li­zā­ci­jas pa­āt­ri­nā­ša­nas no­lū­kā pir­ma­jos sa­vas va­ras ga­dos no­di­bi­nā­ja re­pre­sī­vos or­gā­nus, kas vis­pirms lik­vi­dē­ja krie­vu nā­ci­jas zie­du – liel­krie­vus, tad sā­ka pār­krie­vot skait­lis­ki ma­zā­kās tau­tas un, kad tās zau­dē­ja na­ci­onā­lo paš­ap­zi­ņu, pa­slu­di­nā­ja tos par īs­ta­jiem krie­viem. Un tā no vai­rāk ne­kā 200 tau­tī­bām, kas dzī­vo­ja Krie­vi­jas im­pē­ri­jā 1914. ga­dā, pēc as­toņ­des­mi­ta­jos ga­dos no­ti­ku­šās tau­tas skai­tī­ša­nas sa­vu na­ci­onā­li­tā­ti at­zi­na ti­kai 96 tau­tī­bu pār­stāv­ji. Ne jau vel­ti ti­ka no­slep­ka­vo­ta pa­zīs­ta­mā San­ktpēter­bur­gas de­pu­tā­te, kas ie­vie­sa bez na­ci­onā­la­jām sai­tēm pa­li­ku­šo cil­vē­ku ap­zī­mē­ša­nai jē­dzie­nu so­ve­ti­ki jeb, pil­nā vār­dā, Ho­mo so­ce­ti­cus, kas stāv un krīt par pa­dom­ju im­pē­ri­jas at­jau­no­ša­nu vai mek­lē pa­lie­ka­mu vie­tu ci­tur, kur va­rē­tu at­jau­not sa­vu mikro–im­pē­ri­ju, kā to da­rī­ja Gen­tes sclo­vo­rum pēc Ro­mas im­pē­ri­jas sa­bru­ku­ma. Ti­kai brī­vas tel­pas vairs nav, kur va­rē­tu at­sper­ties. Pa­ši vai­ni­nie­ki to ne­maz ne­ap­zi­nās. Tas ir tas bē­dī­gā­kais fakts. Ta­ču ES kun­gi sa­prot, ka šie cil­vē­ki mek­lēs jaun­as pa­lie­ka­mas vie­tas eko­no­mis­ki at­tīs­tī­tās val­stīs, kā arī to, ka vi­ņi ne­drīkst pie­ļaut mig­ran­tu skai­tu sa­vās val­stīs pa­lie­li­nāt vai­rāk par 10 % no sa­vu pil­so­ņu skai­ta. Tā­pēc vi­ņiem ir va­ja­dzī­ga bu­fer­zo­na, par kā­du iz­rā­dī­jās Lat­vi­ja, Igau­ni­ja un kād­rei­zē­jā Prū­si­ja. Tā­pēc jau ES kun­gi tā pū­las cī­nī­ties pret mig­ran­tu cil­vēk­tie­sī­bu pār­kā­pu­miem bu­fer­zo­nā, aiz­mir­sda­mi par kat­ras tau­tas tie­sī­bām ofi­ci­āli pa­zi­ņot par ār­kār­tas si­tu­āci­ju, kad tau­tas paš­sa­gla­bā­ša­nās ir ap­drau­dē­ta. In­te­re­san­tā kār­tā Lat­vi­jas va­do­ņi pat ne­pū­las do­māt par šo vie­nī­go ce­ļu lat­vie­šu tau­tas glāb­ša­nai, kas ir pa­re­dzēts, de­fi­nēts un no­rā­dīts ANO do­ku­men­tos. Pre­tē­ji tam Lat­vi­jā ar­vien bie­žāk va­do­ņu ru­nās un pre­ses iz­de­vu­mos min jaun­u jē­dzie­nu Lat­vi­jas tau­ta, ku­ras vēl nav, bet pēc 200 ga­diem būs, kad bū­tu jā­sa­ka lat­vie­šu tau­ta, ku­ras vār­dā šī te­ri­to­ri­ja un valsts ti­ka pa­slu­di­nā­ta.

Vai tad vēl ne­esat ie­vē­ro­ju­ši, ka stā­vat uz ne­ku­rie­nes sliek­šņa: va­lo­das iz­krop­ļo­ju­mi, ko vairs ne­pa­ma­nāt, tiek­sme pēc sve­šām spal­vām ap­ģēr­bā, va­lo­dā, māk­slā, pat re­li­ģi­jā; no­zie­dzī­ba pie­ņe­mas spē­kā, paš­nāv­nie­ku skaits pie­aug, nā­ci­ja sāk no­ve­cot, dzim­stī­ba tā arī ne­pa­lie­li­nās par spī­ti po­li­ti­ķu me­lī­ga­jām «gai­ša­jām» prog­no­zēm; tau­tas vai­rā­ku­ma grim­ša­na ab­so­lū­tā na­ba­dzī­bā, lau­pī­tā­ji valsts ama­tos, bai­les un ne­dro­šī­ba, žū­pī­ba un nar­ko­mā­ni­ja, sli­mī­bas, kā­du ag­rāk ne­bi­ja, me­di­cī­nis­kās pa­lī­dzī­bas ie­spē­jas ti­kai eli­tei, lat­vie­šu uzņēmēju no­ga­li­nā­ša­na. Bads tau­tai, ba­gā­tī­ba zag­ļiem, ko nu sauc par va­do­ņiem. Bru­ģē­jot ce­ļu uz Ei­ro­pu, no­tiek vis­tī­rā­kais paš­ap­māns: jaun­u pil­so­ņu pie­ņem­ša­na, kaut gan vēs­tu­re mā­ca, ka šie jaun­ie pil­so­ņi kri­tis­kos brī­žos kļūst par no­de­vē­jiem; kur tad vēl at­klā­tie drau­di lat­vie­šus iz­nī­dēt pēc ie­spē­jas ātr­āk; pa­šu lat­vie­šu kauns, ka ir lat­vie­ši, tik vien­kār­šas pa­tie­sī­bas sa­pra­ša­na, ka ne jau gē­nu tī­rī­ba no­sa­ka pie­de­rī­bu tau­tai, bet gan paš­ap­zi­ņa, et­nis­kās pie­de­rī­bas iz­jū­ta.

Vai gan tas nav Lat­vi­jas po­lī­ti­ķu at­vē­lē­tais vi­sī­sā­kais ceļš sa­vai tau­tai uz ne­ku­rie­ni, uz ku­ras sliek­šņa stāv lat­vie­šu tau­ta? Lai no­tu­rē­tu sa­vu va­ru, ta­ga­dē­jie va­do­ņi vis­pirms ie­dzi­na tau­tu na­ba­dzī­bā, jo vi­ņi zi­na gan, ka pa­dom­ju ga­du de­por­tā­ci­jās un ap­šau­ša­nās lat­vie­šu pa­si­onā­ri ir jau iz­nī­dē­ti, bet jaun­i iz­aug ļo­ti gau­si. Tā pat rī­ko­jās ko­mū­nis­ti, kad sā­ka tau­tu iz­nī­ci­nā­ša­nu. Vai at­kal Jūs ie­siet kā āži sai­tē pie vē­lē­ša­nu ur­nām un at­kal bal­so­siet par šiem paš­iem vē­žiem ci­tās ku­lī­tēs, lai tie kļū­tu vēl ba­gā­tā­ki, nāk­da­mi, kā mēs la­bi zi­nām, no bi­ju­ša­jiem pa­dom­ju saim­nie­cis­ka­jiem un par­ti­jas ko­mi­te­ju va­do­ņu ap­rin­dās, kas nu pēc ka­pi­tā­lis­ma lā­dē­ša­nas, sa­grā­bu­šies tau­tas la­bu­mus, pa­ši kļu­vu­ši par ka­pi­tā­lis­tiem? Īsa gan tā at­mi­ņa ir tau­tai, kas zau­dē­ju­si sa­vus pa­si­onā­ru­

Oļ­ģerts Zi­ļic­kis