Nirnbergas Starptautiskā militārā tribunāla sēdes ilga no 1945. gada 14. novembŗa līdz 1946. gada 1. oktobrim. Spriedumu pasludināja 22 Vācijas hitleriskās valsts augstākajiem vadītājiem: 12 apsūdzētajiem piesprieda nāves sodu pakaŗot, 7 – ilgtermiņa cietumsodu, 3 apsūdzētos attaisnoja. 16. oktobrī, dienā, līķus Minhenē kremēja, bet pelnus sabēra Konvenca upes straumē.

Visās valstīs likumi paredz, ka apsūdzētais var pieprasīt mainīt tiesas sastāvu vai prokuroru, ja tiesneši vai prokurors ir radniecībā, ekonomiskos sakaros vai citādi cieši saistīti ar cietušo, jo tādā gadījumā objektīvs tiesas spriedums nav iespējams. Nirnbergas procesā prokurori un tiesneši bija pretējās karojošās puses dalībnieki. Kādu objektivitāti varēja gaidīt no ideoloģiskā un militārā pretinieka, kas ir uzvarējis un centīsies vienīgi atriebties?

Starptautisko tribunālu patiesībā vajadzēja veidot no tādām valstīm, kā, piemēram, Īrija, Portugāle, Zviedrija un Šveice, kas kaŗā bija neitrālas un tādēļ spējīgas objektīvi spriest tiesu.

Tādu tiesu, kur tiesnešu un prokuroru lomas uzņemas paši cietušie (šinī gadījumā Lielbritānija, Francija un PSRS) vai viņu draugi (ASV) taču sauc par linča tiesu, kas ir aizliegta visās civilizētās zemēs. Nirnbergas «starptautiskais» militārais tribunāls bija tieši tāda linča tiesa, tāpat kā turpmākās 12 prāvas (1947./48. gadā) pret Vācijas ārstiem, juristiem, militārpersonām, diplomātiem, rūpniekiem (!), SA un SS organizāciju locekļiem un citiem. Taču visnejēdzīgākais bija tas, ka tiesneši pārstāvēja tādus pašus neliešus, kuŗu veiktie noziegumi ne ar ko neatšķīrās no hitleriešu noziegumiem!