«BAIGAIS GADS»

rāda boļševismu tādu, kāds tas īstenībā bija: viltū un melos slēpts, spīganas nežēlības pilns, moku un asiņu kārīgs, cietēju vaidu alkstošs, bezgalīgs atriebībā un postā, neaptverams tumsonībā, izsmiekls prātam un godam, zaims tikumam - iznīcības zīme visam tam, ko cilvēce sasniegusi daudzos darba un cīņu gadu tūkstošos.

«BAIGAIS GADS»

vēstī par šausmām un postu, kas 1940. un 1941. gadā vēl reizi piemeklēja latvju tautu, kura kopš neatminamiem laikiem stāv Eiropas sardzē pret Austrumiem, pār ko, arvien saplakdams, laikmetu mijās šļācis gan tatāru ordu uzbrukuma vilnis, gan mēra sērgas trumainais lāsts, gan boļševisma nāvējošais tvans no visas pasaules aizdedzināšanai kurtā ugunsgrēka, un kas nesatricināmā ticībā atbild vislielākām briesmām un vislielākām nelaimēm: «No zemes šīs mēs izauguši esam, mums šajā zemē galvas jānoliek!»