Klusa vasarnīca Baltezerā... Uz turieni slēgtās automašīnās bruņoti čekisti aizveda desmitiem latviešu patriotu. Aiz šīs vasarnīcas sētas beidzās viņu moku ceļš.

      Netālu no vasarnīcas, starp jauniem, dzīvības sulas pilniem kokiem blāvoja svaigi raktā zeme.

      No asiņainā jūga atbrīvota, 1941. gada julijā zeme atdeva noslēpumu. Tā atklāja ļoti daudz no tā, ko boļševiki jo rūpīgi centās slēpt aiz restotiem logiem, dzeloņainām stieplēm, pagrabos un savās smadzenēs.

      Krustām šķērsām samesti, kopējā bedrē Baltezera vasarnīcas dārzā gulēja nošautie. Bedre atdeva aizvien jaunus un jaunus līķus.

      Par savu tēviju mirušo mocekļu atdošana cilvēka cienīgam aizsaules ceļam prasīja daudz uzmanīgas rūpības.

      Daudzi pirms nāves bija aplaupīti - atņemti apavi, novilktas drānas. Bet vēl vairākiem pirms nāves bija atņemts viņu cilvēciskais izskats - bija grūti atpazīstamas sadauzītās, veidu zaudējušās sejas, pēcnāves miegā zemes pārvērstiem vaibstiem.

      Daudzu mocekļu rokas bija cieši saistītas uz muguras. Ko šie nelaimīgie, spīdzinātie, nogurušie, vārdzinātie ļaudis būtu varējuši apdraudēt?