Oficiālā statistika rādīja, ka, neskatoties uz Saeimas vēlēšanu piespiedu raksturu, no balsošanas atturējusies ievērojama balstiesīgo daļa. Tādēļ padomju vara, vienkārši izdomājot faktus, noapaļoja vēlēšanās piedalījušos skaitu uz gandrīz apaļiem 100% vēlētāju. Piespiedu kārtā nebrīvās vēlēšanās Saeimā ievēlētie deputāti pēc Padomju Latvijas pasludināšanas spēra soli tālāk, nododami savu dzimteni baigam liktenim: tika nolemts pievienot Latviju Sociālistisko Padomju Republiku savienībai.

      Valsts prezidenta vietas izpildītājs prof. Kirchenšteins saņēma uzdevumu izlūgties Maskavas žēlastību šī lēmuma izpildīšanai.

      Tas nu bija padarīts. Viss, kas kavēja boļševiku nodomus, bija noārdīts.

      Ko tas īsti nozīmēja, vislabāk liecināja žīdu prieks. Latviešu tauta apzinājās pienākušu savu pārbaudījumu vissmagāko brīdi.

Maskavā zemiski sen iecerēto notikumu gaita sasniedz savu kulmināciju: LATVIEŠU TAUTA AR VARU TIKA PIEVESTA PIE SLIEKŠŅA, AR KURA PĀRKĀPŠANU BIJA NOLEMTS UZ VISIEM LAIKIEM DZĒST TO NO DZĪVO TAUTU SARAKSTA.

Žīdi gavilēja. 5. augusta manifestācijas izvērtās par žīdu nacionālajiem svētkiem.

Tādi bija žīdu sabiedrotie: piedzērušie 5. augusta manifestācijās

      Nevienam nebija noslēpums, kāds būs prof. Kirchenšteina brauciena rezultāts - šis akts bija pēdējais cēliens veikli inscēnētajā drāmā, kam vajadzēja parādīt visai pasaulei, ka pati latviešu tauta «karsti vēlas iekļūt Padomju Savienības tautu saimē».

      Manifestantu prasības - pievienot Latviju Padomju Savienībai tai pašā dienā tika paziņotas Maskavā, kur jau atradās Kirchenšteins. Bet Maskava arī bez tā un pirms tam jau zināja, ko tā grib un kas darāms

Žīdi prasa Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.

Viņi priecājās visvairāk.

Kā izsmiekls skan "Izvestijas" 6. augusta rindas:

      «Vakar PSRS Augstākā padome atsevišķā balsošanā pa palātām vienbalsīgi nolēma apmierināt Latvijas Saeimas prasību un uzņemt Latviju PSR Padomju sociālistisko republiku savienībā.

      Lai dzīvo Latvijas PSR - līdztiesīga republika Padomju Savienības tautu brālīgā saimē!»

      Nākošās dienās žīdi atkal gavilēja, gavilēm nebija robežu. Bet latviešu tauta, 7. augustā "pateicības" manifestācijām izdzīta, drūmi klīda ielās. Kopš šī brīža tai vairs nebija brīvas gribas, viņas liktenis bija pilnīgi ielikts Maskavas rokās. Latviešu tautai atlikās tikai viens ceļš - tā saslēdzās ciešāk un lepni paceltu galvu, tēvzemes mīlestības apgarota, gāja pretim savam mocekles liktenim.

Manifestantu gājiens 7. augustā pie operas Rīgā