“Radās doma, ko nevar atļaut un nevar liegt…”: ja jau Valsts policija nenovērsa pulcēšanos pie “uzvaras pieminekļa” Rīgā laikā, kad noteikti pulcēšanās ierobežojumi CoViD19 dēļ - cilvēkus soda pat par maziem pārkāpumiem - tad jebkurš administratīvais sods, kas uzlikts par pulcēšanās ierobežojumu pārkāpumiem, ir uzskatāms par nelikumīgu, jo nav ievērots pilsoņu vienlīdzības princips likuma priekšā.

Ja jau minimāla riska gadījumos, kad kopā bijuši trīs vai četri cilvēki, ir izrakstīts sods, vai pat arestēti cilvēki (labs piemērs ir 1. maija pikets), tad, pieļaut simtu vai tūkstošu pulcēšanos ir uzskatāms par ņirgāšanos valdības līmenī.

Tā nebija nejauša akcija, to varēja paredzēt. Pat Maskavā neviens nevarēja iedomāties iziet no mājas un piedzerties Sarkanajā Laukumā. Tas ir absurds - visiem ir jābūt vienādiem likuma priekšā.

Jāraksta iesniegumi vai pat jāsūdz valsts iestādes tiesā. Valdībai jāatvainojas un ir jāanulē iepriekš uzliktie sodi. Likumam ir jābūt vienam - ja tas tiek piemērots selektīvi, tad tā ir pilsoņu pazemošana. Līdzīgu segregācijas principu var novērot ieslodzījuma vietās un citās nelabvēlīgās vidēs. Dažreiz to sauc par genocīdu. Šajā saistībā tas būtu Latvijas vairākuma genocīds. Kurp virzās Latvija?