Nacionālisms sastāv
no diviem komponentiem – iedzimtā un ieaudzinātā. Tāpēc nacionālismam
ir ne tikai bioģenētisks, bet arī sociāls pamats un tas spēj realizēties
tikai noteiktos sociālos apstākļos, no kuriem kā galveno var minēt
audzināšanu ģimenē un skolā.
Savukārt nacionālajā
audzināšanā un nacionālās kultūras saglabāšanā svarīgi ir tā sauktie
etnokonsolidējošie faktori: valoda, tradīcijas, rituāli, tautiskie
raksti un simbolika, tautas solidaritāte un etniskā identitāte.
Valoda veicina
etniskās grupas saliedētības formēšanos. Valodā atspoguļojas zināšanas
par dotās tautas kultūras tradīcijām. Valodā materializējas etnosa
vēsturiskā atmiņa. Daudzi jēdzieni mums šķiet paši par sevi saprotami
tikai tāpēc, ka tie ir iesakņojušies mūsu valodā. Valodai ir ciešs
sakars ar nacionālo psiholoģiju. Var teikt, ka tieši valoda ir etniskuma
funkcionēšanas simboliskā vide. Tāpēc valstis, kurās pastāv vairāki
valodas dialekti, apzinādamās valodas konsolidējošo nozīmi,
cenšas pieņemt vienu valsts valodu. Svarīgi ir arī aizstāvēties pret
citu valodu uzbrukumu. Daudzi svešvārdi, kas tiek lietoti mūsdienu
latviešu valodā, liecina par atlantisma uzbrukumu un mūsu vājo
pašaizsardzības spēju. Tos ievazā masu informācijas līdzekļi, kas
šodien kalpo pārnacionālām interesēm. Tos ievazā arī mūsu amatpersonas,
kas ar svešvārdu lietošanu cenšas izskatīties gudrāki, nekā patiesībā
ir. Tai pat laikā ir jāatzīst, ka latviešu valodas uzspiešana krieviem
viņus nepadarīs par latviešiem, tāpat kā krievu valodas apgūšana
latviešus nepadarīja par krieviem. Ar to vien ir par maz, un etniski
pretrunīgā situācija joprojām saglabāsies. Tāpat pilsonības masveidīga
piešķiršana saskaņā ar Zbigņeva Bzežinska projektu nelikvidēs
etnisko risku Latvijā, jo pilsonības piešķiršana pati neuzlabo
etnodemogrāfisko situāciju. Neizdosies arī pēc tam saskaņā ar šo
projektu krieviski runājošos pilsoņus padarīt par krieviski runājošiem
latviešiem, jo katrai tautai ir sava dvēsele. Šo situāciju var
glābt tikai tāds projekts, kas uzlabo etnodemogrāfisko balansu.
Svarīgs etnokonsolidējošs
faktors ir tradīcijas. Tradīcijas ir tautu dzīvē kopš seniem laikiem
pastāvošas ierašas, kas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi. Tradīcijas
dod tautai iekšēju vienotību un sakaru starp bijušām un esošām paaudzēm.
Tradīcijas gādā par tautas garīgās attīstības nepārtrauktību un
pasargā tautu no dažādām nejaušībām un kļūdām. Tradīcijas satur sevī
visu to garīgo mantojumu, ko tauta savā tūkstošgadu attīstībā ir
atzinusi par labu un derīgu. Tradīcijas ir sentēvu gudrība. Tās
dod cilvēka dzīvei stingrumu un pasargā viņu no svešām ietekmēm. Tai
pat laikā tradīcijas nav kaut kas sastindzis un nemainīgs. Tās lēnām
mainās, reizēm izgaist un reizēm rodas
jaunas un iesakņojas tautas dzīvē un dvēselē. Taču vienmēr tās ir tas
pamats, uz kura tauta ceļ savu garīgo nākotni. Tāpēc katram cilvēkam, kas grib dzīvot
tautiskā garā, ir jāzina, jāatzīst un jāievēro savas tautas tradīcijas.
Tradīciju etnokonsolidējošo nozīmi labi apzinājās komunisti
un tāpēc visiem spēkiem centās izskaust nacionālās un ieviest savas
boļševistiskās tradīcijas. Tagad līdzīgu, tikai viltīgāku uzbrukumu
nacionālajām tradīcijām veic liberāļi, nežēlojot līdzekļus latviešu
tautai svešo atlantisma tradīciju ieviešanai. Apzinīgs tautietis nekad svešo netur
augstāk par savējo. Tur izpaužas viņa tautiskā pašcieņa.
Etnokonsolidējošs
faktors ir arī rituāli. Tie nodrošina kultūras pēctecību. Rituāli
ir uzvedības stereotipi. Tie uztur noteiktu sociālā statusa hierarhiju,
veicina grupas solidaritāti, veic sociālās regulēšanas funkciju,
noņem emocionālo spriedzi noteiktās sadzīves situācijās. Tāpēc visvairāk
rituālu saistās ar pašiem svarīgākajiem cilvēka dzīves brīziem –
piedzimšanu, pilngadību, precībām un bedībām.
Svarīgs konsolidējošs
faktors ir tautiskie raksti un tautiskā simbolika. Ievērojamais
psihologs Gustavs Jungs saka: simboliem ir daudz dziļāka zemapziņas
nozīme, nekā mēs to parasti iedomājamies. Tāpēc nacionālo simbolu
lietošana reizē ir sakrāla darbība ar maģisku spēku un nozīmi, kas
mūs vieno cauri gadu tūkstošiem ar mūsu tautas vistālāko senatni,
kad mūsu senči šos pašus rakstus grieza kokā vai iekala akmenī.
Svarīgs konsolidējošs
faktors ir tautas solidārisms. Lai nacionāla valsts varētu pastāvēt,
valsts vara nedrīkst piederēt kādam sociālam slānim vai grupējumam.
Valsts varai ir jābalstās uz visiem sociāliem slāņiem – uz darba devējiem,
darba ņēmējiem, zemniekiem, inteliģenci. Sociālo slāņu intereses
nedrīkst stāvēt pāri nācijas kopīgām interesēm. Tāpēc nacionālais
solidārisms aicina ļaudis uz savstarpēju izpalīdzību tā, lai, cits
citu balstot, visi gūtu labumu. Solidārisms mudina tautiešus uz
savstarpēju cieņu, līdzcietību, sadarbību, iecietību. Tāds tautietis
apzinās, ka neviens viņu nepametīs nelaimē, un apzinās, ka tautas
nelaime ir arī viņa nelaime un tautas laime ir arī viņa laime. Tautas
solidārisms saliedē tautu un mazina kārtu pretrunas. Tas dara tautu
vienotu un stipru. Tāpēc pret visu imperiālistu uzbrukumiem tautas
solidārisms ir bijis viens no stiprākiem tautas pašaizsardzības bastioniem.
Lūk, kāpēc mums ir vajadzīgs visas tautas solidārisms, un, lūk, kāpēc
komunisti sludināja tautās šķiru naidu, bet liberāļi šodien sludina
atomārās sabiedrības modeli un politiskās nācijas modeli. Tie ir
modeļi, kuru mērķis ir panākt ļaudīs egoismu un savstarpējo atsvešināšanos,
lai tā vājinātu tautas organisma dabīgās pretestības spējas. Bet visam
tam mērķis ir visu imperiālistu galīgais mērķis – iznīcināt tautu
kā kultūras vienību un pārvērst to pelēkā, viegli manipulējamā un
viegli izmantojamā masā.
Var teikt, ka valoda,
tradīcijas, rituāli, simboli un visa etniskā kultūra kopumā ir ne
tikai etniskās grupas identitātes, bet arī etniskās grupas solodaritātes
pamats un svarīgs faktors etniskās grupas pastāvēšanai nākotnē. Tieši
tāpēc visi nacionālo kultūru iznīcinātāji vispirms vēršas pret nacionāli
konsolidējošiem faktoriem – valodu, tradīcijām, rituāliem un simboliku
un ar skaldi un valdi politiku vēršas pret tautas solidaritāti.
Lūk, kāpēc mēs esam nacionāla solidārisma partija.
Lai cīnītos ar nacionālismu ideoloģiskajā
plāksnē, liberāļu argumentācija ir tāda: «Atsakieties no nacionālisma,
un jūs dzīvosiet labāk!» Tas nozīmē: «Atsakieties no savas dvēseles,
un jūs dzīvosiet labāk.» Savukārt, mūsu argumentācija ir tāda: «Nacionālisms
ir ideālisms, un tā alga nav materiāla. Katrs ideālisms savā ziņā ir nepraktisks.
Tāpēc nacionālisms saviem piekritējiem nesola materiālas, bet gan
ideālas vērtības. Nacionālisma alga ir iekšēja krietnuma sajūta,
garīga līdzsvara sajūta, savas pilnības apziņa un savas tautas kopības
un mūžīguma apziņa. Bez tam liberāļu materiālisms liek mums stipri
šaubīties, vai, pārdodot savu dvēseli, mēs dzīvosim labāk, jo arī Senajā
Romā, kad publika sāka prasīt tikai maizi un izpriecas, līdz Romas sabrukumam
vairs nebija tālu.
Bez nacionālisma
Latvijas valsts ir tikai viens no ekonomiskiem reģio-niem globālajā
pasaulē bez nācijas un nacionālās kultūras. Ja mēs atsakāmies no nacionālisma,
tad reizē ir jāatzīst, ka veltīgi ir bijuši arī latviešu tautas upuri
Ziemassvētku kaujās, Neatkarības cīņās un Gulaga nāves nometnēs.»
Tāda ir mūsu argumentācija.
Katra tauta ir
Dabas un Dieva produkts, tāpēc katrai tautai un tās kultūrai ir tiesības
uz pilnvērtīgu eksistenci. Komunisti un liberāļi iejaucas Dieva
projektā, veidojot šajā projektā haosu. Haoss vienmēr ir bijis sātana
darbs. Turpretī Dievs ir struktūru un daudzveidības veidotājs. Visās
pasaules reliģijās Dievs pasauli ir radījis no haosa. Daudzveidības
iznīcināšana un atgriešanās pie haosa ir sātanisms. Arī nāciju un
nacionālo kultūru iznīcināšana ir sātanisms. Mēs to nedrīkstam
pieļaut. Mūsu tauta un mūsu kultūra ir tas mantojums, ko gribam saglabāt.
Mums nav vajadzīgas ne svešas teritorijas, ne sveši sviedri, ne dzīvības.
Mums ir vajadzīgs tikai tas, kas pienākas mums – mūsu zeme, mūsu tauta
un mūsu kultūra.
Mūsu mērķi saskan ar Dieva projektu un
Dieva mērķiem. Tāpēc Dievs ir ar mums. Dievs ir ar mums!
K. Krūmiņš