Jūrmalas vilcienā skan gandrīz tikai krievu valoda. Augstie zemes nodokļi no šīs Latvijas pērles drīz padzīs visus «iezemiešus». Un ar ko lai viņi še naudu pelna – nevar jau zināt, kurā brīdī un no kuras valsts Latvijā ievedīs zemeņu tonnas, un kur ņemt naudu, lai sakārtotu izīrēšanai vasarnīcu, un kas to īrēs – taču ne «reņģu ēdājs».

Un «krievvalodīgie» kopē zemes plānus un vasarnīcu projektus, vecā koka apbūve lēnām grimst zemē, lai dotu vietu skandināviskajām baltmājiņām ar žogu apkārt pie pašām kāpām.

* * *

– Jūs baltkrieviete un tik labi runājat latviski! Cik brīnišķīgi, – aizrautīgi autobusā čivina kāda aldermaniete.

– Tik labi jau nezinu, – kautrējas baltkrieviete, – bet cenšos...

– Tas ir tik jauki, bērni jau arī latviski runā?

– Protams, tēvs pilsonis un viņi arī.

– Jūs jau neesat domājusi braukt uz dzimteni? Jums taču šeit labi?

– Jā, ļoti labi. Ja ar varu nedzīs, – balsī ieskanas nedrošība, – nekur nebraukšu!

– Ko jūs, ko jūs, – aldermanietes balsī medus saldums, – baltkrievi jau brīnišķīga tauta, mēs paši, latvieši, skaudīgi, nenovīdīgi, – ar mazohistisku saldkaisli turpina aldermaniete.

***

Jūrmalas vidusskolēni krievu valodā atnesa kopēt pārrunu tematu, kura pamatdoma ir – kā kļūt par darbaspēku ārzemēs...

Un visam galā sajūsmināta žurnāliste, intervējot bezgala pievilcīgo un inteliģento Vīķi-Freibergu secina, ka Latvijas laime sagaidāma tad, kad iebraucējiem še būs vēl daudz vairāk tiesību, nekā pašlaik...

Finansu spekulanti, Rīgā iebraukuši, to redz kā labvēlīgu ieguldījumu. Ja te ko cels (un jau ceļ) ārzemnieki, bet latviešu tauta izmirst (un tā ir realitāte), kas tad strādās šajos investētajos uzņēmumos? Vai ārzemnieki kautrēsies ievest šeit darbaspēku? Muļķīga ilūzija.

«Integrācija – stāvoklis, kad atsevišķas diferencētas daļas ir savstarpēji saistītas vienotā veselumā.» «Politiskā enciklopēdija»)

Par kādām daļām tad še ir runa? Par vienu, kura nepārtraukti grib izplesties – paplašināt savas tiesības utt., kamēr otra strauji sarūk? Par lieltautu atlūzām, ar neierobežotām cilvēku rezervēm un mazu, nicinātu un nīcinātu tautu, kas draud sasniegt, (ja nav jau sasniegusi) to robežu, kad vajātas un varmācību cietušas tautas atjaunošanās spēki izsus un sākas tās pašiznīcināšanās process. (Maza dzimstība un alkoholisms – kas pielika punktu daudzu mazo Krievijas ziemeļu tautu eksistencei.)

Ir visai vāja cerība, ka latvieši šo stāvokli vēl nav sasnieguši.

Vai «veseluma» otro daļu tas kaut kādā mērā uztrauc?

Vai Saeimā kāds krievu deputāts ir nācis ar ierosinājumu izstrādāt latviešu tautas rehabilitācijas (atjaunošanās) projektu, sekmēt dzimstību, palielināt bērnu pabalstus un varbūt tieši latviešu ģimenēm? Vai kādā krievu avīzē atradīsim latviešu tautas stāvokļa izpratni?

Ja latviešiem kā nācijai savā zemē būtu kaut mazākās tiesības, šī prese būtu vienkārši aizliedzama, jo tā nemitīgi stiprina savu lasītāju pārliecībā, ka latvieši ir sēņēdāji no kokiem, viņu valsts – smieklīgs pārpratums un varasvīri – smieklīgi jampampiņi (kaut arī šai ziņā man gribētos viņiem piekrist, taču tā nav viņu darīšana, tā ir latviešu iekšējā lieta).

Ja pat es pieņemtu, ka iespējams brīnums un sadzīvošana divām vienlīdz lielām etniskām kopienām, tad šādā veidā gan tas iespējams nebūs. Un katram idiotam ir skaidrs, ka tas notiek uz latviešu tautas pazemošanas rēķina. Un man pat negribas uzsvērt, ka mēs to veicam paši, ar cienījamo prezidenti priekšgalā, kura, kā pati intervijā uzsvēra, iemācījusies pa pasauli klīstot, pārdzīvot jebkuru pazemojuma stāvokli.

Mēs it kā būtu valsts, bet mēs nedrīkstam neko: ne pieņemt savu pilsonības, ne valodas likumu, nedrīkstam svinēt savus svētkus, sodīt noziedzniekus, lūgt lieltautām ņemt atpakaļ savus pilsoņus, vārdu sakot – mēs nedrīkstam darīt itin neko, lai saglabātu savu tautu, lai celtu tās pašcieņu. Un dzimstība nav atkarīga tikai no materiāliem apstākļiem (ko, protams, izslēgt nevar), dzimstība pirmkārt sakņojas apziņā, lepnumā par piederību savai tautai un pienākumā tās spēku vairot.

Vai šo patiesību mūsu valstsvīri nes pasaulē? Protams, nē. Latvietis turpina iet «uz muižu pēc pēriena». Tikai šoreiz muiža ir Eiropas Savienība un «cilvēktiesības» sargājošās lielvaras (kā teicis kāds pareģis un ekstrasens – būs laiks, kad cilvēku labie sasniegumi kļūs par sātana ieroci un gudras domas savā izpratnē sludinās mērkaķis. Šis, acīmredzot arī ir tas laiks, jo tikai mērkaķis var sludināt cilvēktiesības tā, kā tas pašlaik Latvijā notiek.)

Katrai precei ir vajadzīgs savs noiets. Pat tad, ja tā ir veca, smirdīga un veselībai kaitīga. Tas ir kapitālisma un konkurences mērkaķa ģīmis. Bankas reiz veidojās, ražotājiem apvienojot savus līdzekļus un sekmēja šīs ražošanas attīstību. Tagad pašas bankas nosaka, kur un ko ražos un drīz vien pienāks laiks, kad mums ēst, ģērbties un visu citu vajadzēs darīt tā, kā noteiks bankas. Tas ir banku sistēmas sātaniskais ģīmis.

Mēs nedrīkstam ražot savu lauksaimniecības produkciju, jo bankas to nevēlas, mēs nevaram rādīt savus televīzijas seriālus, bet jāskatās «Hameleonu rotaļas», kurās kulminē fantāzijas perversijas līdz pilnīgai veselā saprāta zaudēšanai. Mēs vairs nenosakām, ko patērēt. Mums to nosaka citi. Tā ir t.s. globalizācija, par kuru tā sajūsminās arī dažs «sēņēdājs», bet veselā saprāta cilvēki sāk protesta demonstrācijas. Šai globalizācijai tauta, protams, nav vajadzīga, tieši otrādi – tauta (ne pūlis) ir radītāja, tātad konkurētāja. Pūlis nerada, pūlis patērē un, ja veikli manipulē ar tā psiholoģiju, priecīgs saņemt visu, ko vien tam piedāvā.

Ir grūti nobeigt lielu tautu, jo tai var pietikt pašcieņas pamosties, kā tas notika ar Austriju agrāk, bet ja vēl mazāka par Austriju? Īpaši vēl tad, ja tā vēl arvien nemostas un nesaredz liekulīgām frāzēm maskētu sātanismu.

– Nu un tad, – varbūt kāds teiks, – nu pazudīs tautas un labi vien būs, nebūs karu, strīdu ...

Taču tik vienkārši tas neiznāk – tautas ir cilvēces radošās enerģijas nesējas, un nedod, Dievs, ja cilvēces saprāts tiks deleģēts pāris aprobežotiem finansu oligarhiem.

Un, kā teicis cits gaišreģis – pagaidām cilvēces kopības idejas piepildās kā stiprākā varas diktāts.

Nacionālisms ir tikpat iracionāls kā dzīvība. Bet tā aizstāvībai, dārgie jaunieši, nepietiks zemapziņas vētras Rīgas stacijā, hokejistus sagaidot. Tur vajadzīgs kas vairāk...

G. Jaunzeme