Paiet dienas, nedēļas un gadi, paiet gadu simteņi un tūkstoši. Mēs esam šī lielā pašreizējā dzīvības cikla liecinieki, tieši dalībnieki un līdzgaitnieki. Tādos gadījumos pieņemts piestāt un atskatīties, kāds tad bijis aizgājušā gadu tūkstoša pats pēdējais gadu simtenis?

Neatkarīgās un brīvās Latvijas valsts tapšana šī gadsimta sākuma gados nebija viegla, jo šo tapšanu inteliģences redzamākie cilvēki redzēja katrs citādu, taču laiks un dzīve pati izkristallizēja no traģisku notikumu gūzmas pareizo formu, tuvinot viņu uzskatus un visus virzot uz vienotu mērķi - neatkarīgu un brīvu Latviju. Cīņā par jauno valsti piedalījās arī citām tautībām piederīgie, kuŗus ar latviešiem vienoja kopīga ideja. Brīvības kareivji sākotnēji bija tērpti dažādās kaŗavīru formās, kādas nu pagaidu valdība varēja sadabūt, - vecās cara armijas, daļēji vācu un angļu kaŗavīru formās -, arī viens otrs komandieris bija citas armijas virsnieks vai instruktors. Bet bija viens kopīgs mērķis - brīva un neatkarīga Latvija. Tā no šīs zemes tika padzīti kā vācu, tā bermontiešu - lielinieku kaŗapūļi.

Valstī sākās jauns mierīgas dzīves atjaunošanas un jauncelsmes posms. Katrs varēja savas rokas un zināšanas pielikt, kur vien vēlējās - bija darbs, alga un dzīves apstākļi, kas pamazām arvien uzlabojās. Mūsu jauno un neatkarīgo valsti atzina visa pasaule. Neuzbrukšanas līgumu noslēdza pat Staļina valdība Kremlī.

Bet kas notika pēc tam? Šī paša līgumslēdzēja kaŗapūļi nodevīgi iebruka mūsu zemē, daudzus nošāva, izsūtīja uz nāves nometnēm. Dažādu tautību cilvēkus, Latvijas pilsoņus, izsūtīja uz dzīvošanai nepiemērotiem apgabaliem Ziemeļos un Tālajos Austrumos, Sibīrijā, bez tiesībām atgriezties Latvijā. Tas bija baigo notikumu sākums. Nepārtraukti Latvijā tika iepludināti padomijas komūnistiem uzticīgi cilvēki, lai tie mūsu zemē vairotos, lai mūsu valstiskuma atjaunošanu padarītu neiespējamu un lai latviešu tautu izdzēstu no zemes virsas (tāpēc jau arī vīrieši tika atšķirti no ģimenēm).

Bet pasaulē viss mainās, neatkarīgi no tā, vai kāds to grib, vai ne. Sākās Otrais pasaules kaŗš.

Latvieši nevienā frontē nav karojuši pret sabiedrotajiem, t.i., angļiem vai amerikāņiem, bet tie, kam izdevās izlauzties no vācu «apkampieniem», aizgāja līdz Elbei un padevās sabiedroto karaspēkam.

Šai kaŗā latvieši cīnījās pret komūnistiem, cerot, ka cīņa beidzot novedīs pie brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts, kur sapulcēsies kaŗa vētrās pa visu plašo pasauli izkliedētie tautas pārstāvji.

Bija jāpaiet pusgadsimtam, lai tas īstenotos, taču šis brīdis pienāca. Strauji un vienoti atkal sakļāvās dzīvi palikušie vienā un otrā frontes pusē no visas plašās pasaules.

Pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā mūsu atjaunotajā valstī valdības priekšgalā bija pašreizējie «ceļinieki». Bet ar nožēlu jāsaka, ka viņu aizbildniecībā tika uzņemti daudz «sarkano» palieku, kas vienmēr centās radīt asumus un jautājumus nostādīt tā, ka padomju laikos viss bija labāk un viņi, lūk, ir tie pareizie un labie, bet visi pārējie vieni nejēgas.

Šādā kontekstā presē tiek spriedelēts par leģionāriem, ka viņi, lūk, kaŗojuši nepareizā pusē un vācu formās, tādēļ nav tie īstie latvieši. Cita lieta būtu, ja tie būtu kaŗojuši Latvijas armijas formās, tad pasaule redzētu, ka viņi tiešām cīnījušies par Latviju.

Šie savārstījumi un spriedelējumi ir absurdāki par absurdu! Padomju okupanti iznīcināja visu Latvijas armijā - cilvēkus, apģērbu, ieročus, munīciju u.t.t. Pēc atkāpšanās vai - pareizāk sacīt - pāniskas bēgšanas, tikpat kā nekas vairs nebija pāri palicis.

Kad vācieši izsita sarkanos no mūsu zemes, dzīvi palikušie augstākie virsnieki, bijušie Latvijas armijas komandieŗi, lūdza vāciešus, lai ļauj atjaunot mūsu armiju, kas cīnītos kopīgi austrumu frontē. Vācieši atteica: redziet, kā vaņkas mūk neatskatīdamies, mums pašiem pietiks spēka ar viņiem tikt galā.

Un tad nāca 1942. gada 23. februāris, kad Latvijā bija viszemākā temperatūra šai gadsimtā,-43 C, vietām vēl zemāka. Bet Staļingradā sals bija vēl lielāks, dzīvsudraba stabiņš ilgstoši turējās zem -50 C! Zināms, ka arī Napoleons zaudēja kaŗu Maskavas pievārtē ziemā, jo kaŗavīri nebija piemēroti apģērbti un nosala. Tieši tāpat arī vācieši pie Staļingradas zaudēja ģenerālim «Salam». Abos kaŗos nebija citu kaŗavadoņu veiksmes vai neveiksmes, visu paveica ģenerālis «Sals».

Pienāca kārta no Aizbaikāla kaŗa apgabala frontē iesaistīt daļēji represēto Žukovu ar Sibīrijas kaŗotājiem, kas, tērpti atbilstīgos ziemas apģērbos, vispirms soļoja pāri nosalušajiem sarkanarmiešiem, pēc tam - pāri vācu.

Milzīgie zaudējumi vāciešiem bija steidzīgi jāaizstāj, tādēļ viņi deva rīkojumu izveidot latviešu leģionu, kuŗā tika mobilizēti kaŗot spējīgie jaunieši. Vācieši ļoti asi noraidīja ierosinājumu ietērpt leģionārus latviešu armijas formās. Atteikumu pamatoja ar to, ka Latvijas armijas forma frontes apstākļos grūti atšķiŗama no sarkanarmiešu formas un kaujas apstākļos tam var būt traģiskas sekas. Vācu armijas noliktavās jau formastērpi gatavi, tāpat arī ieroči un munīcija. Ar viņu iebildumiem leģiona vadībai vajadzēja rēķināties. Pašā sākumā latviešu virsniekiem ļāva komandēt vienības līdz bataljonam, vēlāk nāca atļauja komandēt līdz pulkam, bet kaŗa beigu posmā - līdz divīzijai, nodēvējot to par kaujas grupu un pat daļēji tām pakļaujot atsevišķas vācu vienības, kad tās jau bija galīgi saplucinātas.

Atkāpšanās laikā leģions sedza simtiem tūkstošiem bēgļu atkāpšanos uz Rietumiem gan no Latvijas, gan arī no Krievijas.

Pēc sarkanarmijas otrreizējās ienākšanas Latvijā tika mobilizēti visi jaunieši, kam vien tuvojās mobilizācijas vecums, tāpat arī tādi, kas, jau saņēmuši pavēli par iesaukšanu leģionā, nebija paguvuši tajā iestāties, jo tas jau bija atkāpies.

Tā starp diviem dzirnakmeņiem tika malta jaunatne - varmācīgi un nepielūdzami. Tādēļ nav saprotams mūsu valsts augsto amatpersonu viedoklis, ka «Rietumos un Austrumos mūs nesapratīs», ja dzīvi palikušie leģionāri pieminēs savus kritušos cīņu biedrus 16. martā. Šajā jautājumā izpratni jau sniegusi Amerikas valdība paziņojumā (1950. g.), ka latviešu leģions nav bijis vācu SS vienība un leģionāri nav atbildīgi par tās nodarījumiem.

Cilvēki, esiet modri! Mūsu pasivitāte dara stiprus tos, kam Latvija ir vienīgi «slieksnis» starp Eiropu un Austrumiem, slieksnis, kur noslaucīt netīrās pazoles.