Fainomenāla personība, pasaulē pazīstams zinātnieks, izcils modernās latviešu valodas, izlokšņu un valodas vēstures pētnieks, latviešu un baltu salīdzināmās un vēsturiskās valodniecības pamatlicējs, latviešu valodnieciskās toponīmijas izveidotājs, latviešu valodas un rakstības kopējs un veidotājs, baltu filoloģijas speciālitātes dibinātājs Latvijas Universitātē, ilggadējs tās profesors, vairāk nekā piecsimt valodniecisku publikāciju autors – tāds manā atmiņā ir Jānis Endzelīns.

Šīs atmiņas radušās, gan iepazīstoties ar Endzelīna grāmatām jau kopš skolas laikiem, sākot ar 1937. gadu, gan uzklausot ļaužu nostāstus, gan pašam dzirdot Endzelīna runas dažādās sanāksmēs un konferencēs Rīgā piecdesmitajos gados. Bet neesmu dzirdējis nevienu Endzelīna lekciju augstskolā, jo dažus mēnešus pirms manu studiju sākuma komūnisti, kas aizstāvēja antizinātniskos padomju akadēmiķa Nikolaja Marra uzskatus par valodu rašanos un attīstību, bija viņu no Universitātes padzinuši.

Drīz vien pēc Maskavā notikušas diskusijas Marra uzskati gan tika atzīti par aplamiem un Endzelīnu it kā rehabilitēja, tomēr joprojām sauca par «buržuazisko nacionālistu» un Universitātē viņš vairs neatgriezās. Augstskolas avīzē «Padomju Students» un citos izdevumos arī piecdesmitajos gados par Endzelīnu publicēja nicīgus rakstus.

Bet Universitātē vēl bija Endzelīna darbabiedri, kuŗu lekcijas klausījos, kā arī studenti, kas bija klausījušies Endzelīnu un vērtēja viņu ārkārtīgi atzinīgi.

Bija arī tādi lektori un studenti, kas Endzelīnu pēla, taču lielākā daļa klusēja, jo runāt patiesību bija bīstami: par to draudēja padzīšana no Universitātes. Pirmo divu manu studiju gadu laikā no fakultātes pazuda arī tie lektori, kas bija iedrošinājušies par Endzelīnu teikt atzinīgus vārdus. Stāvoklis mainījās pēc 1953. gada, kad nomira padomijas diktātors Staļins, un īpaši piecdesmito gadu vidū, pēc komūnistu partijas divdesmitā kongresa, kuŗā pirmoreiz par Staļinu runāja patiesību. Šādā piecdesmito gadu gaisotnē arī dzirdēju dažādas atmiņas par Endzelīnu, lasīju publikācijas par viņu un dzirdēju viņa runas.

Mācīdamies pamatskolās Grostonā, Madonā un Lazdonā un pēc tam Madonas vidusskolā, no latviešu valodas skolotājiem Zandbergas, Bebres, Priedītes, Vīksnas, Graudoņa, Kļaviņas, bet īpaši no Marijas Bērzkalnes biju dzirdējis cildinājumus par Endzelīnu, biju mācījies pēc viņa «Latviešu valodas mācības» un «Latviešu gramatikas» (sarakstītas kopā ar Kārli Mīlenbachu), biju iepazinies arī ar «Latviešu valodas vārdnīcu» (ko sācis Mīlenbachs un pabeidzis Endzelīns). Jau tad man bija radusies pārliecība, ka Endzelīnam ir gluži ārkārtēji nopelni latviešu valodas pētīšanā un uzrādīšanā gramatikās un vārdnīcās. Biju izmantojis jau skolas laikā ar Endzelīna līdzdalību tapušas divvalodu vārdnīcas, svešvārdu pareizrakstības vārdnīcas izdevumus, brošūras par valodas kļūdām, ko skolotāji ieteica izmantot un vērtēja augstu. Man bija radies priekšstats, ka ar Endzelīna pūlēm latviešu valoda un rakstība ir arvien vairāk izkopta un kļuvusi arvien labāka. Jo sevišķi tas bija redzams, salīdzinot valodu un rakstību gadsimta sākuma un pagājušā gadsimta izdevumos ar manu skolas gadu izdevumiem, kā arī iepazīstoties ar citu valodu pareizrakstību.

Gan man un citiem skolēniem, gan skolotājiem bija liels izbrīns par negaidīto rakstības «reformu» 1946. gadā, kad no Maskavas atbraukušo padomnieku ietekmē svešvārdi bija jāsāk rakstīt bez gaŗumzīmēm, kad tajos nedrīkstēja lietot divskaņus, kad atmeta burtu ŗ un līdzskaņu dubultojumus. Skolotājas Kļaviņa un Bērzkalne mums pavisam atklāti teica, ka šie jaunie noteikumi esot gluži aplami un ka, cerams, tos drīz atcelšot kā pārpratumu. Atcerējos, ka kaut kas līdzīgs bija noticis manu skolas gaitu sākumā, kad arī 1938. gadā svešvārdi bija jāraksta bez gaŗumzīmēm un nebija jāraksta burts ŗ. Bet pēc nepilna gada toreiz viss atkal nokārtojās un rakstījām, kā bijām sākuši mācīties pēc Endzelīna grāmatām. Diemžēl pēc 1946. gada «reformas» atgriešanās pie Endzelīna veidotās rakstības nenotika. Skolā gan par valodnieku nedzirdēju neviena slikta vārda. Tāpat kā agrāk skolotāji par Endzelīnu runāja ar ļoti atzinīgi, un par to viņiem esmu parādā lielu pateicību. Avīzēs gan bija vairāki raksti, kur Endzelīnu pēla, īpaši četrdesmito gadu beigās, bet mēs šos rakstus neņēmām nopietni tāpat kā daudzas citas padomju laika nejēdzības.

Citāds stāvoklis bija Universitātē, kur mācījos no 1950. gada. Tur bija gan Endzelīna cienītāji, gan nicinātāji. Par pēdējiem man bija liels izbrīns, jo tādus ļaudis redzēju pirmo reizi, bet turpmāk ar viņiem iznāca sastapties arvien biežāk. Tomēr augstskolā studēju Endzelīna grāmatas un rakstus – «Latviešu valodas gramatikas» otro izdevumu (1951), 1938. gadā izdotās «Latviešu valodas skaņas un formas». Pēdējai grāmatai beigās bija ielīmētas lappuses, kur grāmata bija atzīta par novecojušos un pārveidojamu. Lielajai «Latviešu valodas gramatikai» bija pievienotas redakcijas piezīmes, ka šis darbs neatbilstot augstskolas programmai. Pārsteidza Universitātē piespiedu kārtā sarīkotā «konference» «Metodoloģiskas kļūdas un trūkumi J. Endzelīna «Latviešu valodas gramatikā»» piecdesmito gadu sākumā. Savukārt lielu gandarījumu sagādāja cits sarīkojums Universitātē piecdesmito gadu beigās un vēl kāds sešdesmito gadu sākumā, kad Endzelīna devums latviešu valodniecībā tika vērtēts pēc patiesajiem nopelniem. Pirmo «konferenci» daudzi atceras joprojām, bet vēlākie sarīkojumi ir aizmirsušies. Tas lieku reizi liecina par padomju laikā sabiedrībā kultivēto nicīgo attieksmi pret Endzelīnu un viņa darbiem. Sīkāk par to ir rakstīts krājumā «Baltu filoloģija, I» (1991), un šeit to vairs neatkārtoju.

Piebilst gan varu vēl kādu sīkumu. Piecdesmito gadu beigās Endzelīnu gan oficiāli it kā cildināja, piešķīra padomju goda nosaukumus un citus pagodinājumus, mazliet it kā atjaunoja Endzelīna veidotos rakstības principus (atļāva svešvārdos rakstīt vienu gaŗumzīmi un dažus līdzskaņu dubultojumus, kas bija atmesti 1946. gadā). Bet vienlaikus bija izplatīts uzskats, ka Endzelīns un viņa domas neesot nopietni ņemamas, jo zinātnieks esot sajucis prātā. Tā diemžēl domāja ne viens vien itin nopietns darbinieks, arī daži tādi, kas Endzelīnu pazina personiski. Es nekad nebiju ar Endzelīnu ticies vai kādu vārdu ar viņu runājis. Bet biju lūdzis tos, kas Endzelīnu pazina, aizvest mani pie viņa. Vairākkārt saņēmu atbildes, ka vairs neesot pie viņa ko iet, jo ar viņu neesot iespējams runāt it kā prāta aptumsuma dēļ. Tā arī ne reizi neesmu ar lielo zinātnieku nevienu vārdu runājis. Bet piecdesmito gadu beigās Rīgā studiju nolūkā ieradās no Polijas Staņislavs Kolbuševskis jaunākais, Universitātes darbības laika Endzelīna kolēģa Staņislava Kolbuševska dēls. Man bija uzdots viņam palīdzēt padziļināti mācīties latviešu valodu, un sadraudzējāmies. Runājām arī par Endzelīnu. Kolbuševskis jaunākais bija saņēmis kādu sūtījumu no tēva Polijā, lai to nodotu Endzelīnam. Un vasarā viņš to bija izdarījis, tikdamies ar Endzelīnu Koknesē, profesora vasaras mītnē «Nākā». Kad pēc tam tikos ar Kolbuševski jaunāko, viņš teica: «Tie, kas saka, ka Endzelīns ir sajucis prātā, paši ir sajukuši prātā.» Man nebija šaubu, ka Kolbuševskim ir taisnība, bet pēc šās viesošanās Koknesē un atklātās valodas Kolbuševskis iemantoja dažus nedraugus.

Pirmo reizi Endzelīnu redzēju un dzirdēju 1952. gadā, kad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zinātņu akadēmiju valodnieki Rīgā bija sarīkojuši konferenci par valodniecības jautājumiem Staļina darba «Marksisms un valodniecības jautājumi» gaismā. Šis Staļina darbs, kas nemaz īsti nav Staļina darbs, kā tagad zinām, toreiz bija jāzina gandrīz no galvas, un par to runāja lektori augstskolā itin visos filoloģijas studiju kursos, arī tādos, kam ar valodniecību nebija nekāda sakara. Bet ar šo darbu bija likvidēta akadēmiķa Marra «jaunā mācība» par valodu un pavērts ceļš vēsturiskai un salīdzināmai valodniecībai, ar ko visu mūžu bija nodarbojies Endzelīns. Sabiedrībā Endzelīns kopš padzīšanas no Universitātes nebija redzēts, un gaidāmais referāts šai konferencē izraisīja ārkārtīgu interesi. Referāta temats bija «Senākie slavu un baltu valodu sakari», un viņš to lasīja krievu valodā, kā padomju laikā šādās konferencēs bija jādara. Referātu Endzelīns sāka ar vārdiem «Tovarišč Staļin», un šai vietā bija gaŗa pauze. Publika gluži vai apstulba, neticot, vai tiešām Endzelīns slavēs Staļinu, kā bija toreiz jādara visās runās. Bet tālāk Endzelīns teica, ka Staļins esot «norādījis» pētīt valodu radniecību, un tālāk bija ļoti akadēmiska runa par senajiem sakariem starp baltu un slavu valodām, nemaz neaizstāvot baltu un slavu kopvalodu.

Endzelīns tad bija jau 79 gadus vecs. Bet viņš bija stalta auguma, nesalīcis, ar možu acu skatu, ļoti skaidru, skaļu, labi sadzirdamu valodu, lēnā tempā. Runas veids bija pilns pārliecības, ne mazāko šaubu vai baiļu, ne jausmas no daudzajiem nopēlumiem, kas viņam bija jāpārdzīvo padomju laikā. Starp klausītājiem bija gan Endzelīna domu biedri, gan viņa pēlāji, bet visi klausījās ar lielu uzmanību. It kā klāt nebūtu komūnistu ideologa Arvīda Pelšes, kuŗš konferences sākumā bija teicis gaŗu runu, gan it kā cildinādams Endzelīna nopelnus valodniecībā, gan peldams Endzelīnu, kas pēc Pelšes domām neesot devis kaut cik vērā ņemamus vispārinājumus par latviešu valodas vēsturi (sic!).

Lielā konferencē otru reizi Endzelīnu dzirdēju 1953. gadā, kad runāja par 1946. gadā deformētās latviešu pareizrakstības sakārtošanu. Šai konferencē Endzelīns uztājās ar plašu runu par uzsvaru citvalodu īpašvārdos un sugasvārdos, kas pārņemti latviešu valodā, par burta ŗ nepieciešamību latviešu rakstos, par divskani eu svešvārdos, par skaneņu dubultojumiem svešvārdos un citiem jautājumiem, bet jo sevišķi – par gaŗo patskaņu lietošanu svešvārdos. Bija runātāji, kas Endzelīnu atbalstīja, bija arī tādi, kas aizstāvēja 1946. gadā ieviestos rakstības kropļojumus par spīti jebkādiem argumentiem. Endzelīns uzstājās arī debatēs, nosodīdams tādus runātājus, kas ņemas spriest par lietām, ko nepārzina.

Pēc šāda teikuma Endzelīns izpelnījās skaļus publikas aplausus, un skaidri varēja saprast, ka klausītāju lielākā daļa aizstāv Endzelīna viedokli.

Šai konferencē Endzelīns runāja latviski, izņemot vienu teikumu runas sākumā. Viņa stāvs bija stalts joprojām, balss skaidra un skaļa, priekšnesuma veids pārliecināja un neatstāja nekādu šaubu par viņa teiktā patiesību. Diezgan daudz vārdu Endzelīns rakstīja arī uz tāfeles, lai klausītāji labāk saprastu teikto. Rokraksts bija ļoti skaidrs un precīzs. Endzelīns runāja kā liels orātors, izceldams un atkārtodams svarīgus vārdus, īpaša balss nianse viņam bija, citējot valdības likumu par burta ŗ mācīšanu skolā, un sašutums – ka šo likumu neievēro. Endzelīns nebija monotons runātājs. Viscaur bija skaidri saprotams, kam viņš piegriež sevišķu vērību, kas viņam patīk un ko viņš nosoda.

Tas skaidri bija dzirdams balss modulācijā. Bet nekādu ārišķību runājot viņam nebija, nekādas žestikulēšanas, nekādu lieku kustību. Tikai viss nepieciešamais, kas veicināja teiktā uztveri.

Vairākas reizes gadījās Endzelīnu redzēt dažādās Valodas un literatūras institūta rīkotās sanāksmēs, kas vienmēr bija kupli apmeklētas. Nekad neredzēju, ka šādos gadījumos Endzelīnam būtu ierādīta goda vieta. Priekšā sēdēja citi ļaudis, palaikam tādi, kas pauda Endzelīna viedoklim pretējas domas. Endzelīns bija publikā, parasti kaut kur malā. Kādā īsā replikā Endzelīns reiz irōnizēja par svešvārdu rakstīšanu bez gaŗumzīmēm – literātūras institūtā taču neeot nekādi «literatti» (atdarinot nepareizo īso a, Enzelīns runāja gaŗu t).

Kādā reizē sanāksmes sākumā vajadzēja vēlēt vadītāju. Kāda amatpersona ieteica ievēlēt visiem pazīstamo veco valodnieku, kas pie mums ieradies no Maskavas, un jautāja, vai esot citi priekšlikumi. Endzelīns publikā piecēlās un iebilda šādiem vārdiem: «Ka viņš vecs, tas katram redzams. Bet, ka viņš valodnieks, to es dzirdu pirmo reizi.» Endzelīns prasīja par vadītāju ievēlēt valodnieku, jo runāja par valodas jautājumiem. No Maskavas atbraukušais vecais padomnieks citā reizē iebilda pret Endzelīna terminoloģiju, teikdams, ka latviešu valodā neesot no īpašības vārdiem darinātu lietvārdu ar izskaņu – enis. Endzelīns izmeta īsu repliku: «Ir gan tādi vārdi, piemēram, stulbenis.» Ar to bija atspēkots gan nepareizais apgalvojums, gan izteikta Endzelīna attieksme. Replika publikā izraisīja skaļus smieklus un vēlāk daudzkārt bija pieminēta.

Endzelīns vienmēr bija ļoti nopietns. Bet reiz sanāksmē bija runa par latviešu valodas patskaņu izrunu. Kāds runātājs stāstīja, ka latviešu valodā tie varot būt ar augstu, vidēju vai zemu mēles pacēlumu. Pret to iebilda no Maskavas atbraukušais padomnieks un, pagriezies sāniski pret publiku, plati iepleta muti, palīdzēdams to atvērt ar īkšķiem pie deguna un zoda, un izrunāja gaŗu patskani, it kā līdzīgu ā, pēc tam piebilzdams: «Nu redziet, man te nekas necilājas!» Šī muļķība publikā izraisīja milzīgu smieklu lēkmi. Padomnieks bija apmulsis, nesaprazdams, kāpēc tādi smiekli. Bet nopietnais Endzelīns skaļi smējās kopā ar citiem klausītājiem. Tā ir vienīgā reize, kad viņu redzēju tā smejamies.

Endzelīns necieta nepareizu valodu. Nepareizas formas viņš nerunāja, teikdams, ka tā runāt esot briesmīgi. Viņš vai nu uzrakstīja, vai nosauca burtus. Universitātē studenti stāstīja par kādu anekdotisku gadījumu eksāmenā, kad students nepareizi runājis norādāmos vietniekvārdus šis un tas. Endzelīns viņam tad pajautājis: «Pa kuŗām durvīm jūs ienācāt?» Students norādījis uz tālākajām durvīm un atbildējis: «Pa šīm.» Endzelīns atbildējis: «Nu tad izejiet pa tām.» Ar to eksāmens bijis galā. Šo gadījumu studenti stāstīja, nebūt nenosodīdami bargo profesoru, bet smaidīdami par sava kollēģa nezināšanu.

Akadēmiķa Marra mācības laikos daudz reižu bija peltas Endzelīna grāmatas, lielo gramatiku arī netaupot. Kāds nejēga ne reizi vien bija teicis, ka varot jau arī Endzelīna darbos atrast kādu drusku patiesības gluži tāpat kā graudu samazgu spainī. Kad Marra «jaunā mācība» bija sagruvusi, samazgu spaiņa teicējs savu pārsteidzību nožēloja, bet ar šo muļķību viņš bija iedragājis savu autoritāti. Daudzi Endzelīna pēlāji paši sevi izsvītroja no zinātnieku aprindām.

85 gadu jubilejā Endzelīnam bija sarīkota liela godināšana, viņam piešķīra padomju apbalvojumus. Bet daudzos valodas jautājumos viņu ignorēja joprojām. Sevišķi tas attiecas uz praktiskām lietām – valodas kultūru un pareizrakstību. Endzelīna dzīves pēdējā gadu desmitā bija ļaudis, un arī tagad tādi ir, kas apgalvo, ka Endzelīns pats esot atteicies no savas veidotās latviešu pareizrakstības. Visas Endzelīna runas, ko esmu dzirdējis, visi viņa mūža pēdējos gados publicētie raksti liecina pretējo: savu veidoto latviešu pareizrakstību Enzelīns aizstāvēja līdz mūža galam. Citādi nemaz nevarēja būt, jo Endzelīna secinājumi par rakstību izrietēja no viņa teōrētiskām atziņām, kas balstījās uz ļoti plašām zināšanām.

Endzelīna mūža pēdējos gados un arī tagad gadās dzirdēt demagoģiskus apgalvojumus par latviešu valodu. Latvijas brīvvalsts laikā, līdz II pasaules kaŗam, tā esot bijusi piesārņota un kļūdaina, par ko liecinot daudzās toreiz izdotās Endzelīna grāmatiņas ar nosaukumu «Dažādas valodas kļūdas». Turpretim pēc II pasaules kaŗa grāmatiņas ar šādu nosaukumu neesot izdotas, un tas liecinot, ka nekādu kļūdu vairs neesot. Ļaudis, kas tādā veidā centās «pārspēt» Endzelīnu, paši sevi ir padarījuši par nejēgām. Var gan brīnīties, ka šāda demagoģija reizēm parādās arī pēdējos gados.

Endzelīnam vienmēr bijuši daudzi aizstāvji, arī padomju gados. Kad Aleksandram Čakam bija likuši rakstīt ķengu rakstu par Endzelīnu, dzejnieks atteicās. Bet viņš uzrakstīja dzejoli, kuŗā ir šādas rindas:

Visu mūžu Endzelīns vāca Latvijas vietvārdus. Mūža pēdējos gados viņš vairs nevarēja piedalīties ekspedīcijās. Bet kādā sanāksmē kopā ar Elfrīdu Šmiti, kas organizēja kārtējo braucienu vietvārdu vākšanai, Endzelīns sevišķi uzsvēris, ka nepieciešams vietvārdus precīzi pierakstīt vietējā izrunā, apzīmējot arī intonācijas. Zinātnieks sacījis, ka vietvārdi ir svarīgs latviešu valodas vēstures materiāls, kas daļēji var aizstāt labus senus tekstus, kuŗu mums trūkst.

Endzelīns piedalījās savākto vietvārdu apkopošanā jaunā publikācijā, kuŗas pirmais sējums iznāca 1956. gadā, bet otrs – jau pēc profesora nāves V. Dambes apdarē. Diemžēl nav atradušies darbinieki, kas līdz šim laikam būtu noveduši Latvijas vietvārdu publikāciju galā. Dzirdami pat apgalvojumi, ka tas neesot jādara. Endzelīns teica, ka Latvijas vietvārdu publikācija esot salīdzināma ar K. Barona tautasdziesmu publicējumu; abām latviešu filoloģijā ir neaizstājama vieta. Šis Endzelīna atzinums nebūtu jāaizmirst.

Nekad man nav gadījies dzirdēt, ka Endzelīns būtu mēģinājis personiski taisnoties pret viņam veltītajiem nepelnītiem pārmetumiem, lai gan viņš būtu varējis to darīt. Bet viņš aizstāvēja zinātniskas atziņas par latviešu valodu un tās vēsturi, kuŗām viņš bija veltījis savu mūžu un par kuŗu pareizumu viņš nešaubījās ne mirkli, bet, ja kādā jautājumā viņš bija atklājis ko jaunu, viņš tūlīt pateica, ka šai jautājumā viņš tagad domā citādi nekā agrāk. Tas attiecas arī uz dažiem svešvārdu pareizrakstības jautājumiem. Pamatprincipus viņš aizstāvēja nelokāmi.

Tautā Endzelīna autoritāte bija milzīga. Tas bija redzams arī Endzelīna bēŗu dienā, kad viņu pavadīja milzīgs ļaužu pulks, kas reti gadās zinātnes darbiniekiem. Valodniecībā arī tagad Endzelīns ir tik liela autoritāte, ka nezinātāji gandrīz viņu vienīgo uzskata par latviešu valodas veidotāju un tāpēc reizēm dažu neprašu kļūdas piedēvē Endzelīnam, citus valodniekus nemaz nezinādami. Pieminams arī akadēmiķa Jāņa Stradiņa vairākkārt dzirdētais atzinums, ka latviešiem ir tikai divi izcili zinātnieki, kuŗu vārdi joprojām pazīstami visā pasaulē. Tie ir ķīmiķis Pauls Valdens un valodnieks Jānis Endzelīns.

Kad Endzelīns jau bija aizmūža ceļos, kādā ekskursijā gadījās apmeklēt Koknesē viņa vasaras mītni «Nāku» iepretim Kokneses pilsdrupām pāri Pērsei. Te bija ritējušas zinātnieka dzīves pēdējās dienas. Istabā bija dažas vienkāršas mēbeles. Plauktā bija grāmatas. Krēsls pie galda, uz kuŗa atradās «Latviešu valodas vārdnīcas» otra izdevuma zilie sējumi. Tos bija laidusi klajā Čikāgas Baltu filologu kopa 1953. – 1956. gadā. Uz galda bija arī Endzelīna rūpīgajā rokrakstā aprakstītas lapiņas – turpinājums «Latviešu valodas vārdnīcai».